Pirms 12 gadiem Naujenes Novadpētniecības muzejs savā 15 gadu jubilejā nāca klajā ar ideju kopīgi veidot lielāko un garāko musturdeķi Latvijā, kuru varētu nostiept no viena Daugavas krasta līdz otram, iesaistot šī deķa veidošanā pēc iespējas vairāk cilvēku un iekļūstot Ginesa rekordu grāmatā.
Ideja radusies Naujenes Novadpētniecības muzeja direktorei Evitai Kusiņai- Koļesņikai. Akcija tika izsludināta publiski, un kopš 2011.gada aicinājumam adot, tamborējot un aužot kopīgi izveidot Lielo Augšdaugavas musturdeķi atsaucās vairāk nekā deviņi tūkstoši rokdarbnieču. Aizvadītajās brīvdienās Slutišķos Augšdaugavas festivāla ietvaros 513 metrus garais un 1,6 metrus platais musturdeķa tilts simboliski savienoja abus Daugavas krastus – Latgali un Sēliju.
No humpaliņām līdz īstam Meistardarbam
Kā atzīst rokdarbniece Biruta Tropa no Ķekavas puses, sajūtas, kas pārņem, ieraugot šo galadarbu un atminoties procesu tā tapšanā, vārdos nav aprakstāmas. “Emociju jūra un patiess prieks. Un patiess prieks arī par sevi, jo piedalījos ar vairāk nekā 500 kvadrātiem, kurus tapināju, darināju, pērlītēm izšuvu. Katru akurāti apcakināju vairāku gadu garumā un pati ar savām rokām nogādāju Naujenes muzejā. Dažs fragments bija tik liels un smags, ka dēls bija jāsauc palīgā, lai nonestu līdz meitenēm,” priecājas Biruta, piebilstot, ka dzija kvadrātiņiem meklēta visdažādākajos ceļos. “Gāju humpaliņās, meklēju ārdāmas šallītes, lielos džemperus, to visu mazgāju, saulītē žāvēju, ārdīju, tinu kamoliņos un tapināju kvadrātiņos, un tas viss ar milzīgu prieku,” teic Biruta, kuras iespaidā uz dalību akcijā iedegušies arī citi - teju visas apkārtnes sieviņas atdevušas viņai savus dziju krājumus, savukārt Valmieras dziju veikals pēc viņas emocionālā stāsta piedalījies ar ziedojumu un arī iekļuvis to 9000 sarakstā, kuri palīdzēja šim projektam tapt.
Paveiktais dokumentēts trīs grāmatās
Akcijā varēja piedalīties ikviens – kaut ar nelielu rokdarba fragmentu. ietamborējot, ieaužot vai ieadot tajā Latgales pļavu puķu košumu un Daugavas loku gleznaino skaistumu. Pirmo musturdeķa fragmentu veidojušas pašas muzeja darbinieces Evita Kusiņa- Koļesņika, Juļjana Daņilova, Māra Kampāne un Ina Vaikule, iesaistot Naujenes pagasta rokdarbnieces un Naujenes pamatskolas skolēnus. Šis musturdeķa fragments tika izveidots no 85 kvadrātiņiem. to rotā muzeja vārds, tāpēc tas tiek turēts muzejā goda vietā. Pamazām rokdarbnieku pulciņš kļuva lielāks, kāds sarūpēja vienu fragmentu, bet dažu dalībnieku devums mērāms metros, uzstādot rekordu starp dalībniekiem un kļūstot par brīvprātīgajiem projekta koordinatoriem Latvijas novados.
Kā stāsta organizatori, vairāk nekā desmit gadus ilgais veikums ir dokumentēts trīs albumos, fiksējot dalībnieku vārdus un musturdeķa darinātāju sirsnīgās vēstules ar skaistiem vēlējumiem likteņupei Daugavai. “Akcija aizsākās diezgan lēni, to sākām mēs pašas, aicinot savus draugus, paziņas, tad akcija izpletās pagasta robežās, līdz pakāpeniski atsaucība cilvēku bija ļoti milzīga,” stāsta idejas autore, Naujenes Novadpētniecības muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika. “Piedalījās cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī no ārvalstīm, tostarp Anglijas, Baltkrievijas, Bulgārijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Polijas, Rumānijas, Turcijas, Vācijas, Itālijas un Maltas. Deķī, ierakstīti skaisti novēlējumi Latvijai, ietamborēti un ievīti Latvijas karogi, tās sajūtas ,kad musturdeķis tika izklāts no viena Daugavas krastā pār upi līdz otram, atklājot košos rakstus, ieaustos, izšūtos vēlējumus un izstarojot rokdarbnieču iestrādāto sirdssiltumu protams, ir neaprakstāmas,” atzīst Evita.
Musturdeķis pretendēs uz Ginesa rekordu
Jau raisoties idejai par Lielā Augšdaugavas musturdeķa kopīgu un simbolisku darināšanu, kā mērķis tika izvirzīta šī notikuma unikalitāte gan iesaistīto cilvēku skaita ziņā, gan pašas idejas kontekstā. “Mēs neapstāsimies pie sasniegtā, jo bija arī solījums ne tikai savienot abus Daugavas krastus, bet bija arī solījums, ka šis skaistais kopdarbs pretendēs uz Ginesa rekorda titulu. Tas, ko ir izdevies paveikt, domājams, ka ir Ginesa rekorda cienīgs, tādēļ patiešām tieksimies uz šo titulu un jau tuvākajā laikā rakstīsim pieteikumu,”ar gandarījumu apliecina Evita.
Jāpiebilst, ka festivāla noslēgumā musturdeķis tika aizvests atpakaļ uz muzeju, kur, kā uzsver tā direktore, tas ir dzimis, audzis un savu mūžu arī nodzīvos, tādēļ tie, kuriem nebija iespēja redzēt unikālo tiltu pār Daugavu, musturdeķi var apskatīt izstādē Naujenes Novadpētniecības muzejā.
