Ogres Vēstures un mākslas muzejā atklātas izstādes par Lāčplēša tēmu. Viena no tām ir mākslinieces Annas Mūnas rokoperas “Lāčplēsis” tērpu izstāde. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja apskatīt 17 kostīmus un tērpu skices. Katrs tērps ir īpašs ar savu stāstu, kā tas veidots. “Lāčplēsim ir pāris lietas, kas ir pašas svarīgākās. Viena no tām ir josta, vīru josta. Zemes krāsās, kas piezemē, kas dod spēku stāvēt uz kājām pie zemes. Un otra brīnišķīgā lieta ir šīs malas lūgšanu krelles jeb viekārši rūmu krelles, kuras ir no kadiķu koka ar rokām grebtas,” saka tērpu māksliniece Anna Mūna.
Un ne tikai Lāčplēsī ietērpts spēks, bet arī visos pārējos varoņos. Māksliniece stāsta, ka, radot tērpus, viņa par rokoperu domāja kā pasaku, kurā ir labie un sliktie varoņi. “Es lasīju ļoti daudz grāmatas. Iespējams, tāpēc, ka sešu gadu vecumā zaudēju dzirdi. Man gāja garām teveīzija, radio, ļoti daudz sarunas savstarpēji starp cilvēkiem. Lai šo informācijas nepieciešamību piepildītu, es lasīju ļoti daudz grāmatas. Saprotu to, ka patiesībā visi šie tēli manī ļoti dzīvo kā dzīvi. Un droši vien tāpēc radīt šos pasakainos tērpus man nebija grūti, tas nāca dabiski.”
Tomēr Anna arī nenoliedz, ka ilgi domāja vai piekrist režisores Rēzijas Kalniņas lūgumam – radīt tērpus. Viņu uzdrīkstēties pamudināja dēls, kurš teica: “Mammu, tu to vari!” Māksliniece gan atzīt, ka tērpu skices tapa pēdējā brīdī, vēl neilgi pirms preses konferences to nebija. “Un tajā brīdī, kad es sabaidījusies, tomēr saprotu, laiks iet, man ir jāsēž un jāzīmē. Es sēžu un zīmēju, skatos un brīnos, kas ir tā roka, kas ir tas, kas to zīmē. Es taču sev saku – es nemāku. Es esmu aizmirsusi to darīt. Bet, nē, roka zina, jo roka ir trenēta. Viņa ir strādājusi daudz un ilgi, un dikti. Un pēkšņi nāk, vienkārši nāk, nāk un tu zīmē. Būtībā ir tas teiciens – acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Tad man ir tā esence, lieta rokās, kurām prasās visulaiku darboties. Pat ja es nezinu, ko radīt, tad rociņas zina.”
Tērpu izstādi var apskatīt Ogres Vēstures un mākslas muzejā līdz 3. decembrim.
