Pēc lietavām daudzviet Latvijā sācies sēņošanas laiks. Piejūras mežos gan šogad ierastās bekas un baravikas izkonkurējušas ienācējas no Ziemeļamerikas - dzīslkāta bekas. Vai tās uzskatamās par invazīvām?

Augusta pēdējā svētdienā Jūrmalas un apkaimes mežos cilvēkus ar spaiņiem un groziem, kuri rūpīgi lūkojas zemē pēc kādas sēnes, varēja redzēt ik uz soļa. “Sēņu dievs” gan šoreiz lielākoties nebija dāsns, līdz paņemtie trauki ar sēnēm nepildījās.

Arī sociālo mediju sēņu forumā dzīslkāta bekas tiek pieminētas bieži. Daži lielās ar labu guvumu, bet citi mēģina noskaidrot, vai tāda sēne maz ēdama. Kā skaidro mikoloģe, varot uzskatīt, ka dzīslkāta beka Latvijā ir aptuveni desmit gadus, bet Eiropā ienācēja no Ziemeļamerikas reģistrēta jau 2008. gadā. Kā tā šeit ienākusi gan esot visai grūti noskaidrot. “Ir dažādi veidi, kā izplatās organismi. Ne jau vienmēr tos atved cilvēks. Arī tos sīkos dzīvniekus. Viņi jau paši izplatās, iekļūstot ar kādām kravām. Ar tūristiem, piemēram. Iebraucot Jaunzēlandē, visiem tūristiem gandrīz vai lielos zābakus pārbauda, vai tajās spraugās nav kāda svešzemju augu sēkla. Ar sēnēm ir līdzīgi. Teorētiski sporas lido pa gaisu, teorētiski tās var nonākt jebkurā vietā uz zemeslodes, bet praktiski tas notiek reti,” saka mikoloģe Diāna Meiere.

Dzīslkātu bekas lielākoties atrodamas gan Kurzemes, gan Vidzemes jūrmalas mežos, esot redzētas arī Salaspils apkaimē. Sēņotāju novērojumi gan liecina, ka šajās vietās aizvien mazāk redzamas baravikas un ierastās bekas. Meiere: “Tām mūsu sēnēm vēl irar sausu. Tas jau parādījās pirms dažiem gadiem, kad bija lielais sausums, vienīgās sēnes, kas bija mežā atrodamas, bija dzīslkāta bekas. Es domāju, ka šoreiz ir tas pats efekts. Citam sēnēm tas lietus nav bijis pietiekams, bet dzīslkāta bekām ir. Tās aktīvi aug.”

Ienācējas gan mīl siltumu, tāpēc tās parasti atrodamas priežu mežos dienvidu puses uzkalniņos. Tas, ka tās atkal pazudušas, esot skaidrojams ar straujo temperatūras pazemināšanos.

Mikoloģe gan piekrīt, ka dzīslkāta bekas varētu atstāt ietekmi uz vietējo beku daudzumu. “Vispār jau mēs uzskatām par invazīvām tās sugas, kuras apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību. Kas ne tikai iedzīvojas, jo var mierīgi dzīvot līdzās un netraucēt. Pienāk viens brīdis, kad stipri sāk ietekmēt vietējos augus, dzīvniekus, sēnes, kā kurā gadījumā. Pierādīt to ar sēnēm gan ir sarežģīti, jo mēs jau nezinām, kas tur notiek zem zemes. Varbūt tās tur tīri labi sadzīvo.”

Jāpiebilst, ka pat tas, ja dzīslkāta bekas tiktu atzītas par invazīvo sugu, atšķirībā, piemēram, no latvāņiem, zeltslotiņām un citām invazīvo augu sugām tās iznīdēt nemaz īsti neesot iespējams. Meiere: “Tas, ka mēs nogriežam to augļķermeni, neko daudz nemaina, jo galvenā sēnes daļa, micēlijs atrodas zem zemes kopā savīts ar 50 citam sēņu sugām. Ja mēs gribēsim iznīcināt šīs sēnes sēņotni, mēs iznīcinātu visu, kas tur ir blakus. Būs vien jāmācās sadzīvot.”