Lielvārdiete Edīte Kuzmane ar jostu darināšanu nodarbojas jau 13 gadus. Viņa ir amatniece, kā arī skolotāja, kas māca aust jostas citiem. Uz jautājumu, kā Edīte izlēma pievērsties tieši jostu aušanai, viņa atbild – atnācu dzīvot uz Lielvārdi. Audēja piekopj tradicionālo aušanas tehniku, viņa darina jostas bez stellēm. 

“Ir dažas tehnikas, kur darināšana bez stellēm ir vienkārši tāda tehnika kā pīšana vai ceļošana. Bet ir tādas jostu tehnikas kā audene, kādās tiek darināta arī Lielvārdes josta, ko šodien mūsdienās darina amatnieki vairāk stellēs. Tad šeit mēs Lielvārdē, es un manis radītā vai dibinātā jostu audēja kopa, saglabā seno tradīciju, kad jostas tika darinātas, nelietojot stelles.”

Jostu darināšanas tehnika bez stellēm ir īpaša ar to, ka uzaustais raksts būs smalkāks, līdz ar to arī vieglāk nolasāms. Tāpat šādā tehnikā jostu var radīt ikviens, jo nav nepieciešami lieli ieguldījumi. “Tas ļauj katrai vienai vai vienam cilvēkam, kas ļoti, ļoti vēlas, lai viņam būtu arī šī īpašā Lielvārdes josta, izdarināt to ar vienkāršiem līdzekļiem, nelietojot stelles, iemācoties un darinot savā tempā, savā laikā, vietā, ārā, istabā, kur vien vēlas.”

Edīte atzīst, ka viņa ir novērojusi, ka dažiem ir svarīgi uzaust tieši Lielvārdes jostu, bet - ar ko tā ir tik īpaša? “Greznumu, smalkumu, ar to, ka tā ir ļoti populāra. Kā mana meistare Lilija Balgalve-Treimane saka, tā ir viena slavena josta, jo to pazīst pasaulē. Spēks ir jostā, spēks ir darināšanā, bet spēks, protams, ir nodomā. Mēs zinām, kāpēc to jostu lietojam, mēs to lietojam pie sava tautastērpa, apzināmies sevi kā latviešus. Spēks tur arī sākas.”

Nupat Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā viena no vērtībām iekļauta arī celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē. Edīte atklāj, ka arī viņa ar meistari Liliju Balgalvi-Treimani un Lielvārdes jostu audēju kopu ir ceļā, lai arī visu tradicionālo jostveida auduma darināšana, kas tradicionāli tiek darināta bez stellēm, tiek iekļauta Nacionalajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. “Mums ir sakrājušās gan iemaņas, gan ir izvidojusies kopiena, kas šo tradīciju vēlas turpināt. Un tas ir pats galvenais nosacījums, ka ir cilvēki, kas vēlas turpināt, saprot, ka tas ir nepieciešams, lai nākamajām paaudzēm paliktu. Tādēļ arī mēs darīsim labāko, ko var izdarīt, lai arī plašākā sabiedrībā uzzina, ka tas vēl turpinās, ka nav jāmeklē ļoti tālu, tas ir pieejams.”

Nemateriālais kultūras mantojuma saraksts ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots.