Atceroties Barikāžu laiku pirms 33 gadiem, nedēļas nogalē daudzās pilsētās un pagastos tika iedegti ugunskuri. Nelielajā Grenču ciemā – tagadējā Tukuma novadā – jau 15. reizi to organizē vietējie iedzīvotāji. Ar katru gadu barikāžu dalībnieku gan paliekot aizvien mazāk. Kamēr vien būšot, kam iekurināt ugunskuru, tas tikšot darīts.

1991. gada janvāra dienās desmitiem tūkstošu cilvēku devās uz Rīgu celt barikādes un aizsargāt trauslo Latvijas brīvību. No Tukuma puses uz barikādēm devušās 73 kravas mašīnas, 41 traktors un vairāki tūkstoši cilvēku. Grenču iedzīvotāja Brigita Betlere: “Tolaik no Irlavas slimnīcas ar ātrās palīdzības mašīnu – dakteris, māsiņa, šoferis – bijām Zaķu salā pie torņa. Bailes bija lielas, jo nekā nezinājām. Nesapratām, vai no gaisa kas nāks, vai ar kaut ko piebrauks pie Zaķusalas. Nodežūrējām un braucām mājās. Tajā rītā bija Mūrnieks nošauts.”

“Pat nekādus aicinājumus nevajadzēja. Tas bija moments. Pusstundas laikā tika sarunāts transports, ielieta degviela no Zemītes meliorācijas, autobuss mūs visus aizveda uz Rīgu. Bija atbalsts arī no darba vietas. Tā mēs braucām un sargājām,” saka barikāžu atceres dienas organizētājs Grenčos Guntis Gulbis.

Pirms 15 gadiem Guntis Gulbis aizsāka tradīciju Barikāžu atceres dienā atmiņu ugunskuru iekurt Grenčos. Viņš stāsta: “No Grenčiem bija diezgan daudz. Kādi 12-15 cilvēki. Daudzi jau ir aizgājuši viņsaulē, vēl pēc 30 gadiem neviens barikāžu dalībnieks mūsu vidū nebūs.”

“Tas, ka cilvēki to atceras, ir svarīgi, jo jaunajai paaudzei jau nav zināms, kā tas bija, un šeit tas tiek tik autentiski atainots, ka nevar noliegt, ka tas ir vajadzīgs,” saka tukumniece Aija Balandiņa.

Barikāžu laiks tiek saukts arī par “Dziesmoto revolūciju”. Gluži tāpat kā toreiz, arī tagad Grenčos kopā sanākušie sildās pie ugunskura un asina dziesmu zobenus.

Neizpaliek arī atmiņu stāsti un pārdomas par Latvijas ceļu pēc neatkarības atgūšanas, šodienas ģeopolitisko situāciju un Latvijas nākotni.