Šodien visā Latvijā piemin pirms 75 gadiem padomju okupācijas režīma veiktās masu deportācijas uz Sibīriju un komunistiskā režīma genocīda upurus. 25. martā lopu vagonos bez tiesas sprieduma uz attālākajiem Padomju Savienības reģioniem izveda vairāk nekā 42 000 bērnu, pieaugušo un sirmgalvju. ReTV žurnāliste Laura Jansone šodien Strenču stacijā piedalījās piemiņas pasākumā un dalījās atmiņu stāstos ar deportācijas piedzīvojušajiem savas ģimenes locekļiem.

Šajā mazajā fotogrāfijā šīs četras meitenes ir Vīcepu dzimtas māsiņas. Šī ir mana mamma Ināra. Viņas visas četras 1949. gadā 25. martā kopā ar ģimeni tika izsūtītas uz Sibīriju, no šejienes, no Strenču stacijas.

Šodien pēc 75 gadiem Vīcepu dzimtas māsas, pieminot traģiskās deportācijas, satikās pie piemiņas akmens Strenču stacijā, lai aizdegtu svecītes un noliktu ziedus, godinot tos, kuri mājās neatbrauca. Ģimeni aizveda, jo vecaistēvs bija zemnieks, kuru piedēvēja pie tā dēvētās kulaku kārtas. Lai gan līdz ar kolhozu dibināšanu māja un saimniecība jau bija atdotas, krievi 25. marta agrā rītā tik un tā atnāca pakaļ.

“Mēs bijām mazi bērni, visi raudāja, kliedza, brēca. Mamma tā ķēra, ko nu varēja paņemt līdzi. Papam iesita pa galvu, nosēdināja un sasēja rokas uz muguras, mamma viena pati,” saka Ināra Grantiņa.

Tajā rītā laiks vēl bija vēss. Strenču apkārtnes mežos pamazām kusa sniegs. Braucot pāri kādai nelielai upītei, meiteņu vecāmamma no zirga ratiem izkritusi un ievēlusies tieši upītē. Bērnības atmiņās palicis, kā straume aiznesusi vecmāmiņas sagādāto katliņu ar sviestu. “Policists saka mammai, lai iet un mierina mūs. Mamma sacīja tā: “Lai brēc, lai dzird visa pasaule, kas te notiek!””

Un tad jau Strenču stacijā vilciena trešajā lopu vagonā sākās divu nedēļu garais ceļš uz tālo Tomskas apgabalu. Manai mammai toreiz bija septiņi gadi, pārējām Vīcepu dzimtas māsām pieci, trīs gadi, bet vecākajai māsai astoņi gadi. “Mūs neviens pretīm neņēma, mēs bijām četri bērni un divi veci cilvēki, vēl tēvs ar mammu, neņēma pretīm neviens kolhozs.”

Galu galā ģimeni uz astoņiem gadiem nomitināja vienā no tālākajiem ciematiem, Čulimas upes krastā. Sākumā bija bads, iztikšana vien tik, cik ogas mežā, kāds kolhoza rācenis. “Gājām uz aku pēc ūdens ar kannu, redzam mežā viena govs. Fiksi pie tās govs klāt un kannā iekšā.”

Tikai pamazām, ar latviešu spītu un neatlaidību izdevies sagādāt kādu lopiņu. Mans vecais tēvs kopā ar kādu deportētu baltkrievu vēlāk pat uzbūvējuši dzirnavas. “Te dēļus zāģēja, skaitījās kā gateris, no otras puses mums bija jāved ūdens, ar tvaika katlu darbināja dzirnavas un arī dēļus zāģēja. Nebija jau neviena dēļa, kad mūsu vecaistēvs nomira, noplēsa no jumta, redz kur var redzēt, kā noplēsts un taisīja zārku no tiem dēļiem.” 

Vien pēc Staļina nāves 1957. gadā ģimene saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Taču šeit visu nācās sākt no jauna, mājas bija atņemtas, savulaik iekoptais izpostīts. Izsūtījumu piedzīvojušie norāda, tolaik mēs to visu izdzīvojām ar bērnu acīm, smagumu iznesa mūsu vecāki. Edīte Ceplīte: “No malas izskatās citādāk, bet kad tu pats esi tur iekšā, tas ir šausmīgi, jo tomēr tu esi uz visu mūžu iedragāts, jo to rētu laikam nevar sadziedēt. Jo tas, kas ir nodarīts latviešiem pāri, tas ir prātam neaptverami.”

Izsūtījumu piedzīvojušās māsas un arī citi deportētie šodien saka, dzirdot par krievu zvērībām Ukrainā, ir bažas par bērnu un mazbērnu nākotni.