Būt neatkarīgam dažādu resursu ziņā – ar šādu domu savu dzīves vidi veido ekociemata “Varavīksnes” saimnieki Vaidavas pagastā. Pirms gadiem divdesmit vietā, kur top ciemats, bija tukša pļava, kuru iegādājās dzīvesbiedri Broņislavs Augucevičs un Inese Aleksejeva. “Neliela kopiena, kur cilvēkiem ir kaut kādas kopīgas idejas par attieksmi pret dabu un par attieksmi pret sevi arī, varētu teikt, zaļā domāšana, vēlme mācīties, vairāk prasīt no sevis, nevis no valdības,” stāsta Broņislavs Augucevičs.
“Varavīksnēs” katrai kopienas ģimenei ir hektārs zemes, Inese Aleksejeva atzīst, ka tas ir pietiekoši, lai veidotu savu dzīves vidi. “Lai ir vieta nelielam mežiņam, lai ir vieta, kur dārzeņus izaudzēt, lai ir vieta pļaviņai, kokiem, lai ir vieta, kur tu jūties kā paradīzē, kuru tu izveidoji pats ar savu ģimeni un dabu.”
Saimniekošana “Varavīksnēs” norit videi draudzīgi, izmantojot permakultūras principus un domājot, kā saglabāt augsnes auglību. Māja pašu rokām celta, Inese, kuras profesija ir zobārste, atzīst tas nebija viegli. “Tas prasīja diezgan ilgus gadus, bet tā bija mūsu izvēle, tas bija pakāpenisks process, kurā mēs baudījām gan rezultātus, gan dzīvi, gan romantiku, visu kopā.”
Ceļot māju, daudz domāts, kā būt neatkarīgiem. Vispirms jau tā ir elektrība. “No “Sadales tīkla” nav uz šejieni atvilkts vads, mēs iztiekam ar savu enerģijas avotu, ar šiem te paneļiem.zziemā, protams, ir švakāk, bet visu pārējo laiku pietiek un paliek pāri,” stāsta Broņislavs.
Tā kā Broņislavs ir inženieris, speciālists par apkuri un santehniku, tad licis savas prasmes lietā, lai iegūtu arī ūdeni. “Viss ūdens, kas ir tajos dīķos, tiek savākts no māju jumtiem, teiksim, 100 kvadrātmetri jumta gadā dod 60 – 70 kubikmetrus ūdens, zem terases ir telpa, tā kā maziņš pagrabiņš, kur stāv pieci kubikmetri ūdens, mums tā rezerve kaut kur diviem mēnešiem pietiek.”
Šobrīd kopienā ir sešas ģimenes, te radīt savu autonomu dzīves vietu, iecerējuši arī Aija un Artūrs Freiji. Artūrs ir permakultūras dārzu speciālists, tāpēc pirms trim gadiem arī nolemts pievienoties “Varavīksnes” kopienai. “Sapratām, ka mēs gribam veidot ģimeni un mēs meklējām domubiedrus,” stāsta Aija. “Un mēs gribējām dzīvot laukos un to lauku dzīvošanas pieredzi dot saviem bērniem,” savas ģimenes izvēli pamato Artūrs.
Aija un Artūrs atzīst, ka te, viņuprāt, ir ļoti daudz plusu. “Savstarpējā palīdzība un atbalsts vajadzīgos brīžos, kaut vai pirmajos gados ar darbarīkiem, jo sākt saimniekot tukšā pļavā, kur nekā nav, ir milzīgs izaicinājums, it īpaši jaunai ģimenei ar diviem maziem bērniem, bet mums, piemēram, pagājušajā gadā, kas bija otrā sezona, izdevās izaudzēt kartupeļus visai sezonai, cūkas gan uzraka un pusi no kartupeļiem apēda, bet ar visu to mums pietika visai ziemai.”
Inese un Broņislavs ir rīdzinieki, darba dēļ šobrīd iznāk braukāt. Kad būs pelnītā atpūtā, tad pilnībā pārcelsies uz šejieni. Viņi atzīst, ka gan viņu, gan citu kopienas dalībnieku izšķiršanās dzīvot šeit nav tikai vēlme aizmukt no pilsētas. “Nevarētu teikt, ka tas, ka vienkārši gribas aizmukt no pilsētas uz laukiem, nē, vispirms ir iekšā kaut kāda tāda atbildības sajūta pret nākamo paaudzi. Ļoti vienkārši, negribas, lai bērni un mazbērni muktu no mūsu zemes. Gribētos, lai viņiem būtu gan mūsdienīga telpa, gan veselīga, gan patīkama, radīta šeit uz vietas, lai viņi redz priecīgus un laimīgus savus vecākus. Tad tas strādā kā magnēts, manuprāt.”
“Varavīksnē” ik vasaru notiek arī permakultūras semināri, tā arī šovasar, 29. jūlijā, te būs permakultūras festivāls, kura laikā interesenti varēs iepazīt arī dzīvi „Varavīksnēs”.
#SIF_MAF2023
