Ērģemes pils šogad svin savu 700-gadi. Pils mūri cauri gadsimtiem sevī glabā dažādus stāstus un notikumus. Arheoloģe Ilze Mālkalnieti par pils aizsākumiem vēsta: “Tie pirmie dokumenti, kad Ērģemes vārds un Ērģemes pils ir minēta, ir no 1323. gada. Visticamāk, tas ir tas brīdis, kad pils jau ir uzcelta, šeit tiek parakstīti kaut kādi dokumenti. Tā bija, kā lai saka, nevis viena no galvenajām Latvijas vai Livonijas pilīm, tā bija Cēsu pils palīgpils. Tās vēlāk viduslaikos mēdza saukt par labības klētīm. Respektīvi, šeit bija, protams, kaut kāda karaspēka daļa, šeit tika ievākta un glabāta labība, šeit varēja pārnakšņot karaspēks, kuram bija jādodas vai nu Igaunijas, vai Krievijas virzienā – atkarībā no politiskās situācijas.” Biedrības “Ērģemes bruņinieku pils” valdes priekšsēdētājs Jānis Biezais stāsta: “Tas, ko mēs esam papētījuši un secinājuši, Ērģemes vārds divas reizes mums Latvijā nozīmīgi izskan. Pirmā, protams, ir Livonijas kauja jeb Ērģemes kauja. Livonijas ordenis beidz pastāvēt, tas ir 16. gadsimta vidus. Un Ērģeme ir pieminēta blakus gan šīs cīņas nav bijušas, bet ir kaut kur tepat tuvumā.”
Arheoloģe Ilze Mālkalniece, stāstot par pils izveidi arī uzsver, ka pirmais, ko cēla bija četra pils sienas, kas kalpojušas kā aizsargs apdraudējuma gadījumā. “Pēc tam tālāk domā par visu iekšējo sadzīvi, par iekšsienām, par korpusiem. Abi divi pils torņi – gan tas apaļais ziemeļu tornis, gan vārtu tornis, – ir uzbūvēti nedaudz vēlāk. To var pateikt arī pēc tā, ka ārsienās ir izmantoti tikai laukakmeņi, torņiem izmantoti jau sarkanie ķieģeļi, kas ir mazliet vēlāki.”
Tāpat apdraudējuma gadījumā izmantota blakus pilij esošā upe, jo no divām pusēm apkārt pilij ir veidoti grāvji. No trešās puses ir upīte ar uzpludinājumu. Kara vai apdraudējuma gadījumā arī pārējos grāvjus varēja piepildīt ar ūdeni, attiecīgi – pils var kļūt grūtāk ieņemama.
“Tad jau sākās Zviedru laiki Vidzemē. Tas ir 16. gadsimta vidus, kad sāka no jauna uzplaukt gan Ērģemes pils, tiek izbūvēti šie torņi, iekšējā apbūve, ir mūra apbūve jau. Un tā tā pastāv līdz pat 18. gadsimta sākumam. Tad ir Hummeļu jeb Omuļu kauja, kā es smejos, Rutka tēva laiki jeb Vella kalpu laiki, tad krievi uzvar zviedrus, kas karo kopā ar latviešiem. Tad latvieši jau drīkstēja piedalīties šādās te kaujās arī. Un tad jau sākās tāda mīcīšanās uz vietas, jo pils ir iznīcināta. Tā nav sagrauta pilnībā, bet tā vienkārši ir izdegtusi. Un tā ir muižas pārraudzībā līdz pat 20. gadsimta sākumam,” stāsta Jānis Biezais.
Pirms vienpadsmit gadiem tika izveidota biedrība “Ērģemes bruņinieku pils”. Ērģemes pils teritorija tika sakopta, atjaunoti arī pils torņi, atklāj biedrības valdes priekšsēdētājs. “Mēs esam atraduši dažādus vēstures artifaktus, kas ir no ikdienas dzīves. Mazāk no tādiem kauju laikiem, bet vairāk, piemēram, kā graudus, gan griķus, kas ir sadeguši, gan dažādus šķīvjus. Ir kaut kādas arī , nu, šīs lodes. Mēs lēnām pētām. Ir viena liela krāsns, kas ir apgāzusies. Un tas arī ir tāds ļoti liels vēstures notikums, jo Latvijā veselas šā laika, 18. gadsimta sākuma krāsnis ir ļoti maz. Un tad tādā pilī tas mums tāds liels notikums bija.” Pētot pils vēsturi un arī teritoriju, Jānis Biezais arī piemin, ka šādās vietās ir jābūt leģendām, kā arī vēlmei izzināt, darīt un piedzīvot arī pārsteiguma momentus, atrodot dažādas vēstures liecības.
#SIF_MAF2023
