Kaut Dziesmu un deju svētki beigušies, sajūtas par kopā būšanas laiku un savu kori joprojām virmo. Ainaviskā Kocēnu ezera krastā piestājis autobusa vadītājs un vīru kora “Imanta” dalībnieks Edgars Zaķis, dalās ar savu karoga nešanas stāstu, kas sācies jau skolas laikā. “Tāds smagākais karogs, kas ir nests, bijia Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma karogs, un tas man tā sadeva pa ausīm! Bijām Kandavas tehnikumu salidojumā, tad no tehnikuma ēkas iet uz Ozolaines estrādi gabaliņš sanāk. No tehnikuma izejot, uzgāza lietus. Tas smagais, sarkanais atlasa karogs - smags, vēl smagāks. Plus tas bija pirmais negaisa šāviens, pēc tam bija šāviens, ko vējš pirms nākamā, riktīgā blieziena. Un tas karogs plandījās un ar savām bārkstīm tik sāpīgi deva pa vaigiem.”
Dziesmu un deju svētku gājienā nest karogu arī ir neatņemama Edgara Zaķa svētku sastāvdaļa. Jau uzsākot dalību korī un piedaloties dziedāšanas svētkos ar vīru kori “Imanta”, katrā svētku gājienā Edgars svinīgi nes karogu. “Jau pirmajos Dziesmu svētkos, kas mums toreiz nāca priekšā, tad Jansonu Ivars, kurš iepriekš bija nesis karogu, teicis: “Nu, beidzot viens ir garāks par mani. Edgar, ņem, nes!” Un tā es arī kā tādu goda pienākumu to uztveru, kad, ja vien es esmu klāt, tad nesu karogu.”
Karoga nešana Edgara skatījumā ir goda lieta, vienmēr to arī darījis ar īstu svētku sajūtu, tomēr ne vienmēr šo sajūtu varējis notvert, jo mainīgo laikapstākļu un vēja dēļ šis uzdevums ir gādājis raizes. “Laikam pirms tiem desmit gadiem sanāca tā, ka bija briesmīgs vējš. Mēs laikam tajā reizē arī gājām, kad viss karoga ceļš bija pa bruģi. Jau tā tās kājas jau ir nomocītas, tad vēl ir jāuzmanās, kā karogs uzvedas. Kā ejās starp mājām, tad tas pūtiens milzīgs. Es biju tiešām nomocījies.”
Edgars Zaķis stāsta, ka karoga nešanas pieredzē ir gadījies pat sabojāt balto kreklu, jo tika domāti veidi, kā karoga nešanu padarīt mazliet vieglāku, proti, nēsāt to aiz jostas, taču ar karoga kātu krekls tika sasmērēts. Tad kora “Imanta” dalībnieks atskārtis, ka tā vairs nevar. “Kaut kur aptuveni biju redzējis, manuprāt, jau vairāk bundziniekiem, lai bungas noturētu, arī viņiem ir dažāda veida palīglīdzekļi, kā to bungu turēt vietā. Un tad es tādā cerībā, ka dabūšu ādas loksni, aizgāju pie kurpniekmeistara. Ādas viņi tik garas neizmanto.”
Garas ādas sloksnes meklējums bija velts, tomēr kurpnieks Ingus Kurcalts Edgaram licis uzgaidīt, sakot, ka viņam esot bijusi ādas josta, kas paredzēta tieši karoga nešanai. Toreiz tā tika atdāvināta Edgaram Zaķim. “Un tad jau nākamie visi svētki ir spēlējoties. Arī vējā, kad šī slodze tiek noņemta no rokām. Pilnīgi citādāk!”
Tagad, nesot karogu ar jostu, Edgars Zaķis stāsta, ka pašam ir vieglak, šis goda pienākums vairs nešķiet tik smags, un ir arī laiks, lai pavērtos apkārt un sveicinātu citus, arī dažu labu draugu, ko, kā pats svētku dalībnieks atzīst, satiek tikai Dziesmu un deju svētkos, jo ikdienā citi ir darbos un viņš - ceļā, vadot autobusu.
#SIF_MAF2023
