Ja pieminam vārdu “Sibīrija”, tad pirmais, ar ko tas saistās, ir represijas, piespiedu izsūtījums, taču šogad aprit 126 gadi, kopš Omskas apgabala Augšbebros brīvprātīgi ieradās pirmie ieceļotāji no Latvijas, lai piepildītu ilgi loloto sapni par savu zemi. “Iedomājieties situāciju! Ir 1897.gads, tiek dibināti Augšbebri. Iedomājamies to cilvēku, kurš ieceļoja no Kurzemes, kurš te ir pārdevis savu gultu, to skapi, kas ir bijis, un viņš aizbrauc uz turieni, iebrauc vienā aklā mežā,” tā par sākumgadiem stāsta Ināra Antiņa.
Kā Sibīrijā veidojās latviešu ciemi un kā saglabājušās tradīcijas, valoda, to tagad var iepazīt grāmatā “Augšbebri. Latviešu ciems Sibīrijā”. Tās autore Ināra Antiņa pirms 22 gadiem bija latviešu valodas skolotāja šajā ciemā. “Šis ir zināmā veidā cieņas apliecinājums tiem Augšbebru cilvēkiem, arī visu lietu savienošana kopā un piefiksēšana, lai nepazūd.”
Toreiz, pirms 22 gadiem, ciemā viesojās arī Valmieras delegācija, un mums bija arī unikāla iespēja dokumentēt, kā tik tālu no Latvijas ir saglabāta valoda. “Viņi nepabaidījās, ka uz Sibīriju brauc, viņi gribēja būt paši saimnieki. No sākuma te neviena krieva, ne citas nācijas nebija, tikai vienīgi latvieši.”
Lai taptu šī grāmata, Ināra Antiņa ir intervējusi gan vietējos cilvēkus, gan iepazinusi un tajā iekļāvusi daudzus citus materiālus, vērā ņemtas arī vēsturnieku korekcijas. Grāmatas atvēršanas reizē uz tikšanos atnākuši arī tie Augšbebru iedzīvotāji, kuri pārcēlušies uz Latviju. Protams, laikam ejot, valoda pazūd, vecie cieminieki aiziet viņsaulē, Krievijas agresijas dēļ arvien grūtāk ir uzturēt arī kontaktus ar Latviju. Savulaik bieži viesi Augšberos bija arī cēsinieki, cēsniece Mairita Kaņepe stāsta, ka karš ir ietekmējis šo saziņu. “Karš tomēr ir izdarījis savas korekcijas, ir ļoti uzmanīgi tomēr jārunā. Lai gan viņi ir bijuši šeit un mēs esam bijuši tur, saprotam, kas ir karš, bet tomēr viņu mentalitāte mainās.”
Vairākas reizes Augšbebros ir pabijis arī toreizējais Valmieras mērs Māris Kučinskis. “Mēs droši vien tāpat kā viņi arī ceram, ka kaut kas Krievijā arī mainīsies. Tas ir viss šobrīd, varbūt vienīgi ar šādiem kontaktiem, ar to, ka mēs šeit sapulcējamies, ka tie, kas ir atbraukuši šeit uz dzīvi, ir kopā, tā mēs varam kaut kādā ziņā neļaut pazust no zemes virsas.”
Grāmatas atvēršanas reizē atceļojis arī videosveiciens no Augšbebriem, kurā cieminieki saka paldies par grāmatu. Lai vai kāda būs Augšbebru ciema nākotne, tagad šī latviešu tautas vēstures lappuse, jeb mazās Latvijas, kā šo vietu dēvē Augšbebros, ir dokumentēta.
