Valmieras teātrī šodien pirmizrādi piedzīvos režisora Henrija Arāja iestudētā izrāde “Konsuela Sent-Ekziperī”. Režisors par izrādi saka: “Tā ir kā atvainošanās vēstule visām sievietēm, kuras ir dzīvojušas ar lidotājiem, rakstniekiem un māksliniekiem.” 

Pirmizrāde dramaturģes Justīnes Kļavas radītajai lugai “Konsuela Sent-Ekziperī” ir par franču rakstnieka Antuāna Sent-Ekziperī liktenīgo sievieti – jaunu Dienvidamerikas indiāņu izcelsmes atraitni. Lai arī izrāde caurvij stāstu par rakstnieku un viņa pasaulslaveno darbu “Mazais princis”, tās fokuss vērsts uz sievieti. 

Arājs: “Tā pirmā iecere par šo izrādi dzima no tā, kas es uzzināju, ka Konsuelai, kura vienmēr palikusi Ekziperī fonā, vienmēr visi tie Ekziperī, Ekziperī, patiesībā viņai arī ir grāmata. Viņa ir uzrakstījusi grāmatu, viņa ir to grāmatu paslēpusi čemodānos, nekad nav izdevusi. Tikai pēc vairākiem gadiem, pēc viņas nāves tie čemodāni tika atrauti vaļā. Es uzzināju, ka Konsuela taču arī rakstīja. Bet neviens par to nezināja. Un tāpēc likās, ka tomēr ir jānosauc izrāde “Konsuela”, šeit priekšplānā tomēr ir viņa, kura visu laiku ir bijusi ēnā.” 

“Konsuela ir ļoti strauja, asa daba, bet viņa ļoti alkst pēc mīlestības. Vienlaikus viņa kaut kur dziļi sirdī alkst arī pēc savas radošās brīvības, bet no tā baidās,” saka aktrise, izrādē Konsuela Sent-Ekziperī Diāna Krista Stafecka.

Aktieris Rihards Jakovels, kurš izrādē iejūtas rakstnieka lomā stāsta, ka viņš ir straujš un grib mazliet distancēties, jo baidās nodarīt sev pāri. Vienlaikus Antuāns Sent-Ekziperī nespēj atzīt, ka viņam pašam ar to jātiek galā, nevis citiem. Jautājot par to, kāds ir izrādes vēstījums un par ko nepieciešams aizdomāties, aktieri norāda, tās ir bailes no vientulības. “Beigās nepalikt vienam, tas man liekas arī ir tas, kas var izskanēt. Palikt vienam pašās beigās savas vainas dēļ, tā ir tā lieta, ar ko jāstrādā. Būt atbildīgam par savu dzīvi. Nesagaidīt, ka kaut kas iekritīs tāpat vien, bet arī maksimāli dot, cik vien vari.” 

Metoties kopīgā piedzīvojumā, abi mīlnieki pārcēlās uz Āfriku tieši Argentīnas revolūcijas priekšvakarā. Tomēr kopīgas dzīves un mīlestības stāsts bija krasi atšķirīgs no tā, kāds tas aprakstīts grāmatās. Arājs: “Gribējās uztaisīt izrādi par to, cik ļoti neiespējami ir veidot attiecības, nostādot vienmēr sevi priekšplānā. Ka tas vienkārši nekad īsti nevar funkcionēt. Un tas likās ļoti atpazīstams, likās, ka tas ir tā vērts. Un otrā daļa, kur ir visa tā prinča epopeja. Tas šķita dīvaini, kā no tādas sadzīviskas drāmas, no krāpšanas, šķiršanās, saiešanas kopā, kopējās romances, kā no tā ir dzimis princis. Mani vienmēr ir mulsinājis, ka “Mazo princi” uztver kā tādu gaišu stāstu. Es to izlasīju kā stāstu par vientulību.”