1. septembrī Latvijas Aitu audzētāju asociācija aicināja savus biedrus pievienoties Eiropas aitkopju rīkotajai akcijai “Ugunskurs”, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz vilku nodarītajiem postījumiem aitu ganāmpulkiem. Ap pussimts aitkopju ganībās aizdedza ugunskurus, kas tovakar bija kā simbolisks žests, tomēr, kā stāsta aitkopības saimniecības “Mikaitas” saimniece Aija Šneidere, šādā veidā saimniecības pret vilkiem cīnās arī ikdienā. “Dedzinam ugunskurus aplokos, katru reizi citā vietā, it sevišķi tādos laikapstākļos, kādi ir pirms vērtas. Kad nāk lietus, vējš. Pēc mūsu novērojumiem vilkiem patīk tāds laiks, tas ir kā signāls, ka varētu būt kāds plēsums. Ir aitkopji, kas guļ uz lauka, ar telti, ar kemperi, ar mašīnu ar piekabi. Nav variantu.”
“Mikaitas” Limbažu pagastā ir viena no lielākajām aitkopības saimniecībām Latvijā. Ganampulkā ir vairāk nekā divi tūkstoši dzīvnieku, un arī šeit nācies saskarties ar vilku uzbrukumiem, it īpaši pirmajos saimniekošanas gados. “Kad mums bija apstiprināts jauno zemnieku projekts, pirmajā gadā nokoda pusi no ganāmpulka. Tad mēs knapi atguvāmies. Prasījām palīdzību. Nevarējām taču palielināt saimniecību, sākot no nulles un tad vēl vispār ar mīnusiem. Toreiz Zemkopības ministrija palīdzēja ar ārkārtas atbalstu. Pēc tam arī ik pa gadam visu laiku vai nu suņi saplēš, vai vilki. Sapratām, ka kaut kas ir jādara.”
Pētot, kā citur pasaulē aitkopji sargā savus ganāmpulkus, nonākuši pie secinājuma, ka neatsverams palīgs ir sargsuņi. Tas tiešām līdzējis līdz pagājušajam gadam, kad vilki tomēr iekļuva aplokā un nokoda septiņus jērus, vēl 20 ievainoja. “Vilki ir ļoti gudri dzīvnieki. Pirmkārt, viņi visu laiku staigā apkārt. Aitkopji, kuriem ir kameras, redz, ka vilki staigā gar aitu aplokiem un vaktē, vai neradīsies izdevība. Un viņi bija tiešām novaktējuši šo aploku, kur suņu tajā naktī nebija. Te bija mazie jēri, tikko nocirpti un atšķirti no mamām. Visvieglākais medījums. Viņi to novaktēja. Gaidīja, septiņus gadus nenāca, kamēr atrada mūsu vājo vietu un uzbruka,” piedzīvotajā dalās A. Šneidere.
Aija stāsta, ka pret vilku uzbrukumiem nelīdz ne gāzes lielgabali, ne citi skaņas avoti, jo dzīvnieki pie tiem pierod. Zināms šķērslis ir žogi, tomēr, ja vilks būs nolēmis tikt pie medījuma, tad arī sētai tas pratīs pārlēkt, pārrāpties vai izrakties pa apakšu. Tāpēc Latvija Aitu audzētāju asociācija kārtējo reizi aicina likumdevējus sadzirdēt un izprast šo situāciju, un lemt par atbalstu žogu un sargsuņu iegādei, atrast veidus, kā ieinteresēt medniekus rīkot vilku medības, tāpat arī piešķirt kompensācijas par noplēstajiem dzīvniekiem. Oktobrī plānota asociācijas pārstāvju tikšanās ar Saeimas Tautsaimniecības komisiju. Tiesa, aitkopjiem vispirms jāsagatavo rūpīgs nozares izvērtējums. “Mēs neesam ekonomisti, bet mums tagad ir jādomā, kā mēs asociācijas ietvaros ar tiem cilvēkiem, ar tām izglītībām, kas mums ir, kā mēs varēsim tagad uztaisīt tādu prezentāciju, lai pierādītu, ka esam Latvijas valstij vajadzīgi. Cik mēs nodokļus samaksājam, cik hektārus apstrādājam, cik darba vietas radām. Asociācijā esam 150 biedri, kaut kāds budžetiņš mums ir, bet tādu analīzi uztaisīt uzreiz un ministrijai pierādīt…Kā mēs to varam izdarīt? Agroresursu institūti un ekonomisti taču ir pašai ministrijai, bet tagad mums pašiem ir jāpierāda sevi,” aitkope ir neizpratnē, tomēr atzīst, ka asociācija centīsies prasīto izpildīt.
“Mikaitu” saimniece arī stāsta, ka tepat kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā tāpat arī citās Eiropas valstīs aitkopjiem ir iespēja saņemt atbalstu gan sargāšanas pasākumiem, gan kompensācijas par saplosītajiem dzīvniekiem. Tikmēr Latvijā aitu skaits samazinās un ir arī saimniecības, kas vilku postījumu dēļ no nozares aiziet pavisam.
#SIF_MAF2023
