Šodien Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā izsūtītos godina arī Jelgavā. Uz pasākumu Jelgavas Svētbirzē šausmu ceļu piedzīvojušie ar katru gadu ierodas aizvien mazāk.

Uz improvizētajām sliedēm, pa kādām tūkstošiem cilvēku sāka savu ceļu uz Sibīriju, Jelgavas Svētbirzē šodien ziedus noliek galvenokārt tie, kuriem okupācijas vara salauza bērnību.

“Mēs neesam no šīs apkaimes. Mēs esam no Krustpils. Budzis ar sešiem bērniem, kur dvīņiem bija tikai astoņi mēneši, protams, viens ceļā, otrs tur aizgāja. Man bijačetri gadi. Septiņi gadi klāt ir vienpadsmit. Diemžēl tajā laikā nebija iespēja pāriet latviešu skolā, ja tu sākumā esi mācījies krievu skolā. Tā es biju spiesta pabeigt krievu skolu,” saka 1949. gada izsūtītā Irina Arhipova.

Līdzīgi stāsti ir daudziem tā laika bērniem, kuri stāsta, ka bērnība katram ir tikai viena. Daudzi izdzīvojuši tikai pateicoties mammas rūpēm, un veiksmei nometinājuma vietās satikt cilvēkus, kuriem viss cilvēciskais nebija zudis. Tomēr šodien sirmās kundzes ir vēl skumjākas kā citkārt.

1949. gada izsūtītā Mudīte Krūmiņa: “Es teicu savā dzīvē, ka deportācijas vēsture neatkārtojas, un tomēr vēsture atkārtojas Ukrainā. Par ko jācieš cilvēkiem? Tas ir pilnīgs murgs.”

1941. gadā padomju režīms no Jelgavas apriņķa izsūtīja 741 cilvēku.