Katram aizvadītajā gadā Latvijā dzimušajam bērnam savu tulpi vai narcisi. Tādu ieceri valsts svētku nedēļā īsteno Cēsīs, Ruckas muižā. Par šo ieceri stāsta Ruckas muižas saimnieks Renārs Sproģis.
“Puķu ideja, patiesībā tādi divi lieli postamenti, pirmais, mani izbrīnīja pagājušā gada zemē dzimstība Latvijā, ja mums ir pēdējos 100 gados viszemākā dzimstība, manuprāt, par to vajadzētu sabiedrībai satraukties un pats par sevi arī politiķiem domāt. Un man liekas, ka tas ir kaut kas labs, kā varētu cilvēkus iesaistīt, jo latvietis skaitās ziemeļniecisks, ka viņš ziemā iekapsulējas savā migā un ziemā ārā neizlien, bet Lāčplēša diena tomēr rāda, ka mums tomēr vajag socializēties, mēs gribam būt kopā.”
“No selekcionāra Jāņa Dukaļska ar viņa svētību ir sagādātas tulpes un narcises, kas r Latvijā izaudzētas, šeit ir mikslis tulpju un narcišu no pašām agrākajām līdz vēlākajām šķirnītēm,” stāsta dārzniece Vineta Radziņa, kuras uzraudzībā noris šī akcija. “Manuprāt, šī ir ļoti laba tradīcija, cik es zinu, Latvijā ir populāras dabiskās pļavas, tās tagad ir modē, tās ierīko un uztur, bet pavasara sīpolpuķu pļava tāda Latvijā nav, šī būs pirmā.”
Gluži parasta dobe, kā stāsta dārzniece, gan tā nebūs, drīzāk tiešām pļava. “Var veidot arī pavasara sīpolpuķu dobju stādījumus, bet šajā gadījumā tad būtu ļoti milzīga dobe, kurai būtu jādomā, ko mēs tur liekam pēc tam, jo mēs zinām, ka sīpolpuķes zied, tad laksti viņām nokrīt, tad tā ir brīva, tukša dobe, un tas ir ļoti dārgs ainavu, dārzkopības dizaina elements, šeit mēs no tā izvairāmies, tāpēc mēs te esam ielikuši mikslīti, varbūt tur, kur selekcionārs nezina, kas tā ir par šķirni, kas šajā gadījumā šeit, zālienā, būs kā pluss, tas pārsteiguma moments tāpat jau ir. Kad bērniņu gaidām, mēs jau neejam kā veikalā un neizvēlāmies - man, lūdzu, ar brūnām acīm, sportistu vai intelektuāli, kāds viņš piedzimst, tāds viņš piedzimst. Šeit, tajā pļavā, mēs arī skatīsimies, kas no tā ir iznācis, mums būs kā dzīvē.”
Vai šī iecere kļūs par tradīciju, to, protams, rādīs laiks, bet savulaik Renāra Sproģa aizsāktā Lācplēša dienas atzīmēšana ar pasākumu Cēsu pils parkā nu jau ir kļuvusi par neatņemamu svētku norisi. Uz kāpnēm tiek iedegtas svecītes Latvijas kontūrā, savukārt uz pils torņa gaismas projekcija stāsta kādu Latvijas stāstu, šoreiz tā bija veltīta valodai. “Beigu beigās šis formāts ir izvērties par tādu, ka neko pielikt, ne atņemt. Ir cilvēki no kuriem esmu dzirdējis, jā, jums jau ir forši, jums ir Cēsis, ir kāpnes, ir pils mūris, bet es domāju, ka kaut ko līdzīgu var arī kaut kur citur pārnest, mana pārliecība ir tāda, ka tam vidējam latvietim, labajā nozīmē, viņam ir tās alkas, vai ilgas būt kopā. Mans viedoklis ir tāds, ka vajag kaut kādā mērā ar kaut ko dalīties. Šis ir tas, ko es māku, es māku organizēt, un tā ir kaut kāda dalīšanās ar apkārtējiem.”
Tagad Renāram Sproģim ir arī jauns izaicinājums – apsaimniekot Ruckas muižu, tās saimnieks viņš gan ir tikai no oktobra, kad to uz desmit gadiem bezatlīdzības lietošanā nodeva pašvaldība. Iepriekš Ruckas muiža tika veidota kā mākslas rezidenču centrs. “Man liekas, ka lielā mērā mēs esam sapratuši to virzienu, kādā vajadzētu iet, es vēlos, lai tas ir kā tāds mazs kultūras nams un nevis tikai, kā kultūras nams, bet atkal, vai izdosies uzģenerēt, bet tā vīzija ir tāda, ka tai ir jābūt vietai, kur cilvēki grib būt kopā, man nevajag lielas zvaigznes, es nevaru sacensties ar, piemēram, ar jau esošiem, pašvaldību subsidētiem kultūras namiem, bet es vēlos kaut ko tādu, kur cilvēkiem būt kopā, kur cilvēkam būt ar cilvēku.”
Tulpju stādīšanu iecerēts turpināt arī nākamajos gados, jo muižas parks ir pietiekoši liels, kur tās var augt, 4. maijā arī kļūt par vietu, kur satikties. “Tulpe un narcise, kā mēs zinām, ja viņai patīk, ja viņa ir pareizi iestādīta un pieskatīta, kopta, viņa ir daudzgadīga, un tā tulpe un narcise te vairosies, viņai būs bērni, viņai būs nākamās paaudzes un tā būs pļava Latvijas nākotnei,” tā jauno akciju vērtē dārzniece Vineta Radziņa.
