Vidzemes reemigrācijas koordinatore Inga Madžule devusies kārtējā apciemojuma vizītē pie mājupbraucējiem. Dikļu saimniecībā “Laux” viņu sagaida Madara un Marta, kuras Latvijā atgriezās pirms diviem gadiem.
Abas jaunās sievietes jau paguvušas izveidot savu saimniecību, sevi dēvē par lauksaimniecēm, pašu gatavotos gardumus ved uz Valmieras REKO tirdziņu un savā šķūnī pareizei rīko dažādus pasākumus. Pēc 12 gadiem prombūtnes atkal iejusties Latvijā nav bijis pārāk grūti. “Pirmais bija iepazīt cilvēkus. Man liekas, ka mums izdevās tā iedzīvošanās citā vidē, bet jautājums, vai gribas atpakaļ, mēs ne vienā brīdī nedomājām, cik slikti, ka mēs atbraucām,” stāsta Madara Mestere.
Savu soli atgriezties Marta un Madara nenožēlo, arī nesūdzas par to, kas Latvijā varbūt nav tā, kā vēlētos. “Kaut ko iegūstot, tu arī kaut ko zaudē, tas, kas mums ir, tā ir tā daba un tas cilvēku dziļums, tas cilvēku skaidrums un gruntīgums. Tas bija tas, kas man lika atgriezties. Man šķiet, ka, piemēram, Anglijā, kur dzīvojām, ka cilvēkiem tā nav, vai nu tas ir ļoti, ļoti jāmeklē, ja tu ej atvērti un droši, tad arī šeit ir ļoti, ļoti interesanti, ir tik bagātīgi cilvēki,” savu vēlmi atgriezties pamato Marta Vētra.
Evita Briede, pie kuras Dikļu pagastā arī ieradusies reemigrācijas koordinatore, vēl ir tikai mājupceļa sākumā, viņa nolēmusi Latvijā atgriezties pēc 20 Hamburgā pavadītiem gadiem. Iegādāta māju laukos, lai šovasar, kā viņa saka – lēnām atgrieztos, jo šis process viņas ģimenei nebūs viegls. “Man vīrs ir vācietis, mani bērni ir Vācijā dzimuši un uzauguši, skolā, bērnudārzā gājuši, tas nozīmē, ka man ir dubults izaicinājums, bet – ko nozīmē manam vīram atgriezties –, viņam nav vairs 18.”
Vispirms vīram vajadzētu apgūt valodu, pirms gada bija piedāvājums kursiem attālināti, taču tie nenotika. Valodas apguves iespējas ir arī galvenā problēma, kuras risinājumam meklēta koordinatora palīdzība, ar šo problēmu saskārusies arī pati Vidzemes reemigrācijas koordinatore Inga Madžule. “Man arī vīrs ir ārzemnieks, no Austrālijas, tūlīt būs 10 gadi, kā es pati esmu atgriezusies pēc 20 gadiem dzīves ārpus Latvijas, tā kā es Eviju ļoti labi saprotu, vīrs joprojām nerunā latviski, jo ir darbs, ir māja, nav šo kursu, paši dzīvojam Cēsīs, ne Rīgā, galvaspilsētā, un šie kursi nav pieejami.”
Evitai vēl viens izaicinājums būs arī desmitgadīgās meitas skolas gaitas, jo vienu mēnesi jau viņa gāja vietējā skolā un tas nebija viegli. “Tā ir valoda, grūti viņai bija, jo nav jau vēl skolās to resursu, lai tādiem bērniem dotu iespēju vēl blakus valodas kursus un viņiem vēl privāti palīdzēt, viņiem vajag arī laiku dot.”
Evita vada skolu Vācijā un šobrīd var strādāt attālināti, viņa stāsta, ka Vācijā apguvusi labu izglītību, bet ir bažas, vai Latvijā izdosies atrast līdzvērtīgu darbu. “Lai es šeit kā direktore strādātu, man būtu jāiet un vēl divi gadi jāstudē, un 44 gados to darīt, es godīgi pasaku, esmu izmācījusies ļoti labās skolās, man ir ļoti labi diplomi, un tas ir tas, kas man liek akmeņus ceļā.”
Vēl pie problēmām, ar kurām saskaras cilvēki atgriežoties ir mājokļi, algas un sociālās garantijas. Skaidrojot aizvadītā gada mājupbraucēju pieaugumu, tad, kā stāsta Vidzemes reemigrācijas koordinatore Inga Madžule, būtiskākais iemesls ir vēlme bērnus laist Latvijas skolās un arī tas, ka ekonomiskā situācija arī citviet pasaulē ir pasliktinājusies. “Tas viss ir saistīts ar ekonomisko situāciju Eiropā, arī pasaulē, it sevišķi es esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas dzīvo Anglijā un Īrijā, ka ir liela interese atgriezties, jo tur sadārdzinās dzīve, līdz ar to sanāk, ka šeit, Latvijā, viņiem būtu ekonomiski izdevīgāk.”
Vēl šo pieaugumu Inga Madžule saista ar rūpīgāku mājupbraucēju uzskaiti pašvaldībās, līdz ar to ir pieejamāki precīzāki dati. Aizvadītajā gadā Vidzemē atgriezās 181 cilvēks, lielākā daļa reemigrantu ir no Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Norvēģijas.
