Dižkoks ir ne tikai dabas piemineklis, bet arī vieta, kur mīt dažādu, arī retu un aizsargājamu sugu pārstāvji. Un viens no veidiem, kā nodrošināt dabas daudzveidību - saglabājot šos kokus. Valmieras novada Attīstības pārvaldes galvenā projektu vadītāja Madara Ribozola par uzsākto projektu Valmieras novadā stāsta: “Valmieras novada pašvaldība īsteno Latvijas vides aizsardzības atbalstītu projektu “Apsaimniekošanas pasākumi, dabas pieminekļu - dižkoku saglabāšanai Valmieras novadā”, projekta ietvaros tiks sakopti septiņi dižkoki. Pieci no tiem ir ozoli. Tad ir viena kļava, Rūtiņu kļava un Rietekļa paeglis. Un pie trim kokiem tiks arī atjaunoti jau savu laiku nokalpojušie informācijas stendi.”
Kaņepju ozols ir Latvijā un Baltijā otrs resnākais koks, un viens no svarīgākajiem noteikumiem, lai šādus dižkokus saglabātu, ir saknes netraumēšana, atstājot desmit metru lielu lauku, sākot no koka vainaga projekcijas, jo tik tālu var stiepties koka saknes. Tā kā šī koka saknes tiek rūpīgi sargātas, tad arī, neskatoties uz to, ka zibens to pāršķēlis, koks joprojām zaļo. Vidzemes reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Rūta Zepa stāsta, ka lielākā problēma ir tā, ka tiem dižkokiem, kas aug tieši lauksaimniecības zemēs, kādreiz piear divus vai pat vienu metru klāt pie stumbra, kas attiecīgi bojā koka saknes, līdz ar to tiek mazināta arī koka augtspēja un dižkoki sāk kalst. Katrai koku sugai ir noteikts apkārtmērs, kas jāsasniedz, lai to varētu uzskatīt par dižkoku.
Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Rūta Zepa arī vēsta, ka bieži vien tieši iedzīvotāji ziņo par iespējamu dižkoku viņu īpašumā. Rūta Zepa stāsta arī par to, kā dižkoku apsekošana notiek viņas ikdienā. “Savos ikdienas darbos, teiksim, apsekojot citus kādus dabas objektus kaut kur braucot, mēs paši ļoti bieži ieraugām, o, šis ir dižkoks, šis ir jāuzmēra. Tātad - vai nu nejauši, ieraugot paši, vai pēc iedzīvotāju ziņojumiem. Vai arī ir, teiksim, citos kādos projektos iet eksperti, inventarizē dabas vērtības, viņi ierauga, viņu uzdevums nav šos kokus apsekot, viņi ierauga, ka ir, viņi dod mums ziņu. Nu, tad mums jābrauc pārliecināties, vai tas, ko eksperts tur ieraudzījis, vai tas ir dižkoks, vai nav. Diezgan bieža kļūda - cilvēks nomēra kaut kādu savā mājā, savā pagalmā esošu koku, saka, o, man ir dižkoks. Mēs aizbraucam, pārmērām, nav dižkoks. Nepareizs ir uzskats, ka ir jāmēra no zemes. Ir jāmēra 1,3m augstumā no sakņu kakla. ”
Par dižkoku var kļūt koks, kas sasniedzis noteiktu apkārtmēru, taču lielākoties šie koki ir arī ļoti seni. Visticamāk, ka senie ozoli un citi koki arī ir dižkoki, ja vien visu laiku nav auguši ēnā, kas arī ir viens no faktoriem, kas ietekmē koka augšanu.
Vidzemes reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Rūta Zepa uzsver: “Pārsvarā tas ir tiešām viss saistīts ar saknēm, ar sakņu aparšanu. Izņēmums ir vienīgi pilsētas. Valmierā, piemēram, dižkoka aizsardzības zonā drīkst renovēt ēkas, inženierkomunikācijas ierīkot, jo tā ir pilsēta. Tas jau nebūs normāli, ja māja, blakus dižkoks, tāpēc ūdensvadu nevarēšu sev pievilkt. Bet tas tikai uz pilsētām attiecas, laukos šīs darbības ir aizliegtas. Nedrīkst apkrāmēt, piemēram, novāc uz tīruma akmeņus un kādreiz saber ap koku. Nedrīkst saknes aizkraut ar kaut ko. Ja, teiksim, īpašniekam liekas, ka šis dižkoks ir kļuvis bīstams, tad ir jāraksta dabas aizsardzības pārvaldei iesniegums un jāsaņem rakstiska atļauja nozāģēšanai. Katrā ziņā tad aizbrauks eksperts un izvērtēs, vai nevar veikt kaut kādas darbības, kā to koku saglābt.”
Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā ir pieejama informācija par dižkokiem, kā arī to, vai un kādi dižkoki, iespējams, aug noteiktā teritorijā. Kā atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Rūta Zepa, tur iedzīvotājs var uzzināt plašu informāciju par dabas vērtībām tieši savā īpašumā, vienlaikus izprotot, kā rīkoties, ja īpašumā atrodas dižkoks.
#SIF_MAF2023
