Puzuri ir vieni no senākajiem mūsu tautas ziemas saulgriežu rotājumiem, kas bijuši daudz agrāk vēl pirms tradicionālās eglītes. Kopumā Valmieras muzeja izstāžu zālē skatāmi 42 lielāki un mazāki puzuri.

“Puzuri ir izplatīti visā Eiropā, uz šodienu ir izplatīti Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā pēdējos 50 gadus viņi ir caur baznīcu saglabājušies, bet lietuviešiem ir nevis puzurs, bet dārzs, viņiem ir ar putniem, cilvēkiem, bet mums puzurs ir amulets, sargātājs, rotātājs, tur ir tā atšķirība,” stāsta puzuru meistare Ausma Spalviņa.

Meistares stāstīto papildina puzuru gatavotāja no Rīgas Iveta Ķimse: “Tas ir bijis rotāšanas veids ne tikai Ziemassvētkos, arī uz kāzām, un tie puzuri ir glabājušies, ne tā, kā mēs tagad viņus gribam sadedzināt, viņi ir glabājušies uz bēniņiem no vieniem svētkiem uz otriem, meita, kad ir izgājusi pie vīra, ir ņēmusi līdzi šos savus puzurus, sena māksla. Tā izskatās, ka nupat sāk atdzimt.”

Tautas lietišķās mākslas daiļamatu meistare Ausma Spalviņa ir viena pieredzes bagātākajām puzuru meistarēm Latvijā un izstādē, protams, skatāmi arī viņas gatavotie puzuri. Lielākoties mūsdienās puzurus uzskatām par Ziemassvētku laika rotājumu, tomēr mūsu senčiem tie ir bijuši, kā telpas dekors arī daudzos citos godos. “Tas puzurs ir godiem, tas ir kāzu godiem, līdzināšanai. Tas kāzu puzurs, redziet, te ir divi trīsstrūri, līdzināšanai, kā divi vienā, puzurs veidojas no trijstūra un tā ir dieva zīme. Puzurus, sausos rotājumus taisa no Miķeļiem, nu kad sausais laiks ir, kad ir zaļais laiks beidzies, tad gatavo puzurus.”

Puzuri tiek vērti no rudzu, vai kviešu salmiem, smilgām, kosas, puzuru meistare Inga Geduševa stāsta, ka to gatavošana nav sarežģīts process. “Prasmes ir ļoti vienkāršas, jo jebkurš puzurs sastāv no šiem te 12 stienīšiem, lielāks, mazāks, bet pamats ir visam viens, tad jau, kā saveidojas kopā šis puzurs, tas jau ir katra paša ziņā.”

Pirms diviem gadiem puzuru veidošana tika iekļauta arī Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Liels nopelns šo prasmju saglabāšanā un popularizēšanā ir meistarei Ausmai Spalviņai. “Es viņu saucu par mūsu puzuru cienīgmāti un ciltsmāti Latvijā, un tāda viņa arī ir, jo viņa ar sirdi un dvēseli ir šajā puzuru kustībā iekšā. Viņa ir tā, kas ir pacēlusi šo tradīciju un saglabā pašreizējā brīdī Latvijā. Ar puzuriem ir tāpat, kā ir ar jebkuru seno amatu, kaut kādu brīdi ir bijis pieklusis, bet absolūti pazudis tas nav bijis. Lēnām, lēnām tradīcija tiek atjaunota, šī tradīcija,” stāsta Inga Geduševa.

Puzuru meistares atzīst, ka pats gatavošanas process ir arī meditācija, kas ļauj sakārtot domas, jo steigā un stresā jau trauslos salmus sarežģītās figūras nesavērsi. Puzuru izstāde Valmieras muzejā būs skatāma līdz pat janvāra nogalei, bet nākamajā sestdienā Valmieras muzejā būs arī puzuru gatavošanas meistarklase.