Aizvien nežēlīgāki kļūst vilku uzbrukumai aitām, mudinot aitkopjus meklēt dažādus risinājumus, kā pasargāt savus mājlopus. Nomedīt plēsoņas talkā nāk mednieki. Saimnieki, gan arī mednieki uzskata, ka šajā situācija nepieciešams lielāks valsts atbalsts.

Aptuveni 300 aitas pašlaik ganās zemnieku saimniecības “Čakaiņi” laukos Valmieras novada Rencēnu pagastā. To saimnieks Oskars Mincāns ReTV stāsta, ka nežēlīgus vilku uzbrukumus ganāmpulks piedzīvojis vismaz pēdējos pāris gadus. Šovasar plēsoņas aitas apciemojuši divas reizes. “Esmu runājis ar medniekiem. Viņiem liekas, ka viņš tāds klaiņojošs bars, var noiet dienā 20 kilometrus. Mednieki nav dabūjuši viņu redzēt, pa naktīm sēž. Tas vilks ir tik viltīgs.”

Redzot saplosītos lopiņus un saprotot, kādas sāpes dzīvnieki pārcietuši, saimnieks atzīst, ka naktī nevar mierīgi gulēt. Arī aitu bars pēc piedzīvotā kļuvis tramīgs – satraukumu rada katrs mazākais troksnītis. Mincāns: “Šķirnes teķis, viņš liels dzīvnieks, nebija viegli nogāzt. Kad ticis klāt un no visām pusēm ņurcījis to teķi, tas skats, kas zem ādas paveras, ir īsts sprādziens. No ārpuses tas kaitējums nebija tāds.”

Pēc notikušā saimnieks sazinājies ar vietējo medību kolektīvu “Rencēni”, tā pārstāvis Jānis Ķibermanis jau nākamajā naktī turpat netālu devies vilku medībās ar piegaudošanu. 

Tomēr plēsoņu vairākas naktis pēc kārtas nav izdevies sastapt. “Ir, kur vilku ģimenes dzīvo uz vietas, tad ir vieglāk nomedīt. Tad ir vilki, kuriem ir savs areāls, pa kuru staigā un iegriežās kādā laikā. Tas grūtākais ir to vilku dabūt. Tas nenozīmē, ka te mēnesi sēdēs. Ir daudzreiz, ka arī uz citiem dzīvniekiem zemnieki uzskata, ka jānāk teju kā darbā. Protams, uz vilku medniekiem interese ir atnākt, ja viņš ir, bet viss ir atkarīgs no katras situācijas,” saka Ķibermanis.

Mednieks norāda, ka, viņaprāt, vilku skaits mežos pēdējos gados ir krietni palielinājies, par to liecina uzbrukumi mājdzīvniekiem, kā arī citiem meža zvēriem. Tāpēc arī viņš atbalsta nepieciešamību pārskatīt vilku medību limitus, kā arī piekrīt aitkopim, ka izbrīna fakts, kāpēc esam viena no retajām valstīm, kur aitkopji nesaņem kompensācijas par saplosītiem mājlopiem. Mincāns: “Katru gadu ir kāda saimniecība, kas likvidējas vilku uzbrukumu dēļ. It sevišķi bēdīgi ir, ja tu esi uzsācis, ir kādas 50 aitu mātes, ir paņemts kāds kredīts, tu to vienkārši nevari izpildīt.”

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālālās politikas komisijas pārstāvis Jānis Grasbers no Nacionālās apvienības ReTV norādīja, ka pašlaik vilks ir gan aizsargājams dzīvnieks, gan vienlaikus kādā periodā arī medījams. Tāpēc vispirms ir jāsakārto šis regulējums, tikai tad var meklēt veidus, kā ieviest atbalsta programmas aitkopjiem, kas varētu ietvert arī kompensācijas par saplosītiem dzīvniekiem. “Ja mēs gribētu to ieviest jau no nākamā gadā, tad tam būtu jābūt no šiem neparedzētiem līdzekļiem. Tādu kārtību jau varētu darīt, jo šīs kompensējamās summas jau nebūs astranomiski lielas. Šim regulējumam ir jābūt. No šī brīža situācijas varam darīt. Es varu sasaukt Lauksaimniecības attīstības deputātu grupu, kurā paceļam šo jautājumu un novirzām uz Tausaimniecības komisiju, uzdodam uzdevumu VARAM un Zemkopības ministrijai šo jautājumu atvērt.”

Iecerēts veidot kādas atbalsta programmas, lai saimnieki ganāmpulkus varētu pasargāt no vilku uzbrukumiem, piemēram, uzstādot pamatīgākus žogus vai iegādājoties īpaši apmācītus sargsuņus. 

#SIF_MAF2023