Teorētiskā un praktiskā meistarklasē dažādu amatu pārstāvji Valmieras novadā apguva jaunas iemaņas lubiņu jumta uzklāšanā. Vairāk nekā 100 gadu vecai klētiņai meistarklases vadītāja Oskara Mežnieka vadībā tika nomainīts jumts. “Šeit tiek iemācīts nevis vienkārši mehānisks jumta uzklāšanas process, bet tiek iziets viss. Sākot ar pamatiem, ēkas ieorientēšanas. Mūsu latviešu fenšui, kas noslēdzas ar kori. Tas ir tas meistardarbs, kas vienmēr skatās ar muguru pret valdošajiem vējiem.”
Meistarklases vadītājs pauž, ka svarīgi ir iemācīt teoriju, kas cauri gadiem paliek nemainīga, kā arī zināšanas, ko dalībnieki iegūst, nodot tālāk – no paaudzes paaudzē, izzinot arī procesus, materiālus, ar kādiem strādāt, lai veiksmīgi nomainītu jumta segumu. “Ēvelēt, likt uz jumta var jebkuru koku, ja zini koka īpašības. No tā ir atkarīgs jumta kalpošanas ilgums. Daudzi saka, ka liepa ir mīksts koks. Nē, ne velna. Tas ir ļoti ūdensizturīgs koks, vienkārši tajā vajag iedziļināties. Apses koka pašā sulā ir dabīgais vasks. Ja ilgi strādā ar apsi, tad rokas paliek kā ar krēmu smērētas. Tas jau ir pirmais impregnēšanas paņēmiens. Tas pats sevi sargā.”
Jumta likšanas process ir gana vienkāršs, lai to uzklāt spētu ikviens. Oskars Mežnieks norāda, ka jāzina pamatlietas, tad darbi viegli rit uz priekšu. “Mūsu uzdevums ir piespiest ūdens pilienam noripot lejā. Gravitācija mums palīdz. Ir spura, ko jau taisa meistars uz ēveles. Un šī virsma arī novada to ūdeni. Tad pirmā kārta, palaužot katru skaidu, apgriežot otrādi un liek virsū ar spurām uz augšu. Tikai tāpēc, lai noturētu apakšu.”
Meistarklasē piedalījās interesenti, kuri pieteikušies jau iepriekš. Vairāku dienu aktīvais darbs kļuvis par iemeslu arī jaunu cilvēku iepazīšanai un savu darba prasmju izkopšanai. Bibliotekāre Agita Lapsa pauž, ka viņa ieradusies meistarklasē, lai izmēģinātu dažādas praktiskas lietas. “Man laukos ir klētiņa, kurai ir tā saucamais četršķautņu jumts. Kaut kad jau vajadzēs mainīt jumtu. Man liekas, ka ļoti labi, ja es varu zināt to procesu no iekšpuses.” Mežsaimnieks Mārcis Vinters atzīst, ka vēlas iegūt gan jaunas teorētiskās, gan praktiskās zināšanas. “Tā kā esmu mežinieks, apses lubiņu jumta likšana liekas ģeniāla ideja Latvijā. Viens no jumta segumiem, kas kalpo ilgmūžīgi, ir mūsu vietējais resurss, meistari, kas ēvelē šīs te skaidas, lubiņas.”
Gandarījums ir arī saminiecei Annai Urbānei, raugoties uz raiti ritošo darbu un daloties arī idejās, par to, kā redz klētiņu nākotnē. “Tie plāni attiecībā uz klētiņu šobrīd ir tādi, ka mēs gribam to galvenokārt saglabāt. Un tad skatīties, kā tā iekļaujas mūsu kopējā plānā. Iespējams, ka mēs izveidosim tādu kā mazo vēstures atskatu par to, kā šeit ir saimniekots. Varbūt vasaras laikā būs tur iespēja arī nakšņot. Konkrētu plānu mums vēl nav, mēs skatīsimies, kā tā iedzīvosies un kā mums pašiem būs tā sajūta. Bet galvenais mērķis ir to neaizlaist postā.” Saimniece papildina, ka prieks ir ne tikai par kopīgi padarīto darbu, bet arī līdzīgi domājošu cilvēku sastapšanu, jaunu iepazīšanos.
#SIF_MAF2023
