Āraišu vējdzirnavās, atzīmējot maizes svētkus, izskan dziesmas, mūzikas instrumentu skaņas, cilvēku čalas. Visam pāri, protams, tikko ceptas maizes smarža. Āraišu vējdzirnavu saimniece par notikumu stāsta: “Mums jau viņi notiek divdesmito gadu. ja sākumā mēs tiešām pie saimes galda dzirnavu priekšā ar maizīti sēdējām kādas piecas sievas, tad šogad pie mūsu galda sēdēja 25. Un ļoti liels prieks par to, ka arvien vairāk jauni cilvēki pievienojas mūsu saimes galdam. Vecās sievas aiziet mūžībā un nāk vietā jauni cilvēki, kas cep maizi.”

Svētku tapšanas procesā piedalās arī Āraišu vējdzirnavu jaunā saimniece Asnate Paula Grēna, uzsverot maizes svētku nozīmīgumu darba procesā iesaistot arī draugus, lai svētku sajūtu nodotu citiem un tvertu paši. “Tas, ka es pēdējos gadus esmu ievilkta šajā visā pavisam ļoti, tas ir skaidrs. Es esmu ievilkusi arī savus draugus, kuri brauc brīvprātīgi un palīdz, un mēs kopā gatavojamies. Tāpat arī šodien visus tirgotājus, kā mamma saka, tā kā sēnes pēc lietus un ir arvien vairāk, un vairāk. Ir arī tādi tirgotāji, kuri brauc un ir bijuši jau no pašiem pirmsākumiem. Nu, patīkami jau. Nogurums ir šausmīgs, bet tad, kad tu redzi to rezultātu, tad ir ļoti, ļoti forši,” tā saka Asnate. 

Svētkos tika godināti arī saimnieku un saimnieču vārdi - Jēkabs un Anna. Apmeklētāji dalījās stāstos, kā tad tikuši pie sava vārda. Svētku dalībniece Anna: “Man ir interesants stāsts īstenībā. Piedzimu kā Karlīne, bet Dieviņš negribēja, lai es turpinu augt kā Karlīne. Sāku neēst, sāku niķoties tad nonācām pie tāda lēmuma - jākļūst par Annu, lai būtu spēks. Tad kā Annai - vēl joprojām es te esmu, braša un vesela, ēdu labi. Tāds man ir Annas stāsts.”

Svētkos izskan arī cits vārda iegūšanas stāsts. “Es kļuvu par Annu, jo māte teica, ka viņa nekad nav satikusi kādu Annu, kura nav drošsirdīga, jo visas Annas ir drošsirdīgas. Un viņas arī ir ļoti stabilas.”

Taču svētku galvenā sastāvdaļa, protams, ir maize. Atklājot maizes dienu, pie goda galda tika aicinātas saimnieces un saimnieki ar pašu ceptajām maizītēm, ko savukārt varēja baudīt apmeklētāji. Uz galda bija ne tikai rudzu maize un kviešu maize, bet arī griķu, saldskābmaize, ķirbju maize un dažādas citas. Vienlaikus pie garā goda galda tika aizvadītas sarunas, saimniekiem un saimniecēm daloties viņu maizes cepšanas noslēpumos un receptēs. Lauma Tomiņa stāsta: “Maizīte mums ir svarīgākais, kas mums ir. Gan rupjmaize, gan baltmaize. Es jau nu pati esmu rupjmaizes cienītāja, bet es cepu baltmaizīti. Es cepu pa vecam, kā teica, smalkmaizītes. Un tās man tāda receptūra jau sen ir no mammas laikiem, un tā es te braucu daudzus, daudzus gadus, cepu.”

Lauma Tomiņa maizes svētkos kopā ar bērniem cep mīļmaizītes jeb, kā viņa saka, smalkmaizītes, kuras agrāk viņas ģimenē tika ceptas svētdienās. Tās uzskatītas par ģimenes gardumu. Maizītes sauc par mīļmaizītēm, jo pirms cepšanas mīkla tiek ilgi mīcīta, mīļota, līdz pēc tam izcepta. Maizes dienā viņa piedalās jau piecpadsmito gadu. “Tās mīļmaizītes mēs te cepam no baltajiem miltiem, tad jaucam klāt vēl mazliet klijas, lai ir sātīgāk, tā maizīte nav tik balta. Tad vēl eļļu lej un pienā jauc. Un ļoti daudz, stipri jāsamīca. Ilgi, ilgi.” Tad maizīte pusotru stundu rūgst. Tad, kā saimniece saka, ir jāsāk strādāt un cept mīļmaizītes jeb smalkmaizītes ar ogām, ar biezpienu, kā nu katrs grib. 

Svētku dienā vērojamas arī zirgu dejas, rudzu kūku konkurs, bet viscaur pasākuma dienā dažādi muzikāli priekšnesumi.

#SIF_MAF2023