Pirms 33 gadiem šajās dienās cilvēki no visas Latvijas pulcējās Rīgā, lai riskētu ar savām dzīvībām un izdarītu visu, lai nosargātu trauslo atjaunotās Latvijas neatkarību. Unikālā gribas pretstāve padomju okupācijai ir vēstures grāmatās. Latvija izturēja. 

“Mūsu spēks ir gara spēka kara spēks. Tas ir neapbruņoti cilvēki, kuriem jāiziet pretīm šai armijai, lai ko arī tas maksātu. Protams, tas ir ļoti bīstami. Un man šai brīdī nācās uzņemties to milzīgo atbildību un aicināt cilvēkus - mostieties, kas dzird, modiniet pārējos, nāciet visi ielās, laukumos, lai jūs redzētu, kas notiek, lai mūsu pretinieks redz, ka mēs neguļam,” tā brīdi pirms barikādēm 1991. gada 13. janvārī tagad savās mājās Aiviekstes pagasta Īvānos netālu no likteņupes Daugavas atceras Dainis Īvāns – viens no Atmodas laika drosmīgākajiem latviešiem, kurš spēja iedvesmot tautu, kas bija nolēmusi izrauties no padomju okupācijas žņaugiem. 

Latvijas Tautas frontes un valdības aicinājumam atsaucās aptuveni 80 tūkstoši barikāžu dalībnieku. Barikāžu kulminācija bija 20. janvārī, kad notika apšaudes pie Iekšlietu ministrijas un Bastejkalnā. Īvāns: “20. janvārī Bastejkalnā tika nošauts gan režisors un kino operators Andris Slapiņš, gan operators Gvido Zvaigzne. Respektīvi, tie bija tieši tēmēti, mēs tā pieņemam, tie bija padomju “killeru” specvienības “Alfa” mērķējumi vispirms “nošaut” informāciju, nošaut informācijas nesējus. Informācijai bija ārkārtīgi liela nozīme.” 

 Barikāžu nedēļā padomju okupācijas vara nogalināja astoņus cilvēkus, bet nesalauza tautas brīvības alkas un neatkarība tika nosargāta.

Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks barikāžu laikā Odisejs Kostanda: “Katrs, kurš brauca uz barikādēm, zināja, ka var arī neatgriezties. Pat ja mēs neieraudzītu patiesos brīvības augļus, tad mēs jau domājām par saviem bērniem, lai tiem tas būtu. Arī šobrīd – izšķiršanās morāli aizstāvēt valsti nozīmē arī aizstāvēt savu ģimeni un savu bērnu un mazbērnu nākotni. Mūsu ģimenes jau ir tā valsts.”

Astoņdesmito gadu beigās Atmodas laikā Latvijas žurnālistiem kopā ar sabiedriskajiem darbiniekiem izdevās uzrunāt sabiedrību un regulāra informācijas pieejamība bez cenzūras bija būtiska visam neatkarības atgūšanas procesam. Žurnāliste, laikraksta “Atmoda” galvenā redaktore (1988-1992) Elita Veidemane: “Mēs darījām tādu svētu darbu, lai cilvēki zinātu, kas notiek. Protams, visiem pie auss bija mazi tranzistoriņi. Cilvēki klausījās radio ziņas. Tas bija tik forši, ka mēs visi kopā to darījām, ka visi kopā aizstāvējām barikādes. Kaut gan, ja tur nāktu kāds omons ar bruņutransportieriem, daudz tur pāri nepaliktu.” 

Kostanda: “Es sagaidu un novēlu visiem nepazaudēt tās izjūtas, kad bija toreiz. Jo brīvība ir ne tikai jāizcīna, bet šobrīd ir arī jānosargā. Kas mums palīdzēja toreiz uzvarēt – tā bija emocionāla visas tautas iesaistīšanās. Tā bija emocionālā saite starp tautu un tautas izvirzītajiem līderiem, priekšstāvjiem – Tautas frontē, Latvijas Neatkarības kustībā, Augstākajā padomē –, šī ciešā vienotība, kopējs darbs, kopēja cīņa deva uzvaru.” 

Barikādēm 33. Bet atmiņas daudzos dzīvo spilgti arī šodien. Latvija dodas uz priekšu kopā ar mūsu sapņiem un ilgām. Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs 1990. gadā Romualds Ražuks: “Ziniet, man vienaudži tagad uzdod – vai mūsu jaunieši tagad ietu barikādēs. Paklausieties, vai var tagad tik muļķīgi kaut ko jautāt? Viņi elpo brīvību kā gaisu, tas ir viņu dabīgais stāvoklis. Ja viņiem šo brīvību “nogrieztu”, viņi visi saceltos un iestātos par Latviju, par brīvību. Brīva, demokrātiska Latvijas, par kuru mēs cīnījāmies, ir šīs brīvības un šī skābekļa garants. Es par to ne mirkli nešaubos.”

Veidemane: “Es domāju, ka mēs nepakļāvāmies arī tāpēc, ka mūsu kultūras vēsture, tautas vēsture ir tik spilgta un sāpīga, ka mēs to vienkārši ģenētiskā līmenī nevaram to aizmirst.” 

Īvāns: “Latvija ir vajadzīga mums kā latviešu kultūras vienīgā patvēruma vieta un kā mūsu valodas vienīgā vieta. Bet kas būtu desmit gadiem un kas tūlīt ir jādara? Mums ir vajadzīga laba izglītība. Te nu gan vajadzētu. Es balsotu par tādu partiju un valdību, kas izvirzītu, ka Latvijā jābūt pasaulē labākajai izglītībai, kas nav nesasniedzami tuvāko desmit gadu laikā.”

Šogad Latvijai 106 gadi, barikādēm – 33. Mūsu cīņa par brīvību un kultūru ir nebeidzama. Un lai Latvijai vienmēr zaļā gaisma!