40 gadi kopš Astras pēdējā vārda okupācijas režīma tiesā

“Es ticu, ka šis laiks pazudīs kā ļauns murgs. Tas man dod spēku šeit stāvēt un elpot. Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu," tā šajā dienā tieši pirms 40 gadiem, 1983.gada 15.decembrī okupētās Latvijas PSR Augstākajā tiesā Rīgā, izmanotojot iespēju teikt pēdējo vārdu, sacīja latviešu pretošanās kustības līderis, disidents Gunārs Astra.

Tiesa viņam piesprieda septiņu gadu cietumsodu un piecus gadus izsūtījumā par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu, bet būtībā par viņa uzskatiem un nelokāmo raksturu. Tā bija milzīga drosme un uzdrīkstēšanās atklāti nostāties pret totalitāro režīmu.

Gatis Krūmiņš: “Astra bija kā pretošanās simbols”

“Tā ir tāda neaptverama drosme, paraugoties uz to laiku. Astra pateica tās lietas, ko intuitīvi juta daļa no sabiedrības, tiesa, neuzdrošinājās to teikt, kur nu vēl publiski. Varas kontrolētie masu mediji Astras teikto pēdējā vārdā neizpauda. Tas izskanēja “Amerikas balsī” (Radio raidījums no Rietumvācijas, ko nelegāli varēja uztvert arī okupētajā Latvijā - ReTV), rietumos. Zināms pāeigums, ka viņam ļāva runu pateikt. Tur bija mēģinājumi apturēt, bet viņam izdevās visas atziņas un pārdomas pateikt publiski, atvērtā tiesas sēdē, kurā piedalījās daudzi klausītāji no malas. Mums ir grūti atrast precedentu PSRS okupācijas periodā 20.gadsimta 70-tajos un 80-tajos gados, kad kāds publiski to pateiktu. Kāds to domāja, bet pat saviem draugiem to nestāstīja, jo baidījās, ka kāds ir čekas ziņotājs un var nonākt represīvo orgānu uzmanības lokā” Gunāra Astras pateikto tiesas pēdējā vārdā pirms 40 gadiem vērtē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. 

“Skatoties uz šo PSRS okupācijas periodu, kādos apstākļos cilvēki dzīvoja. Jurija Andropova laiks. Andropovs ilgstoši vadīja Valsts drošības komiteju, pēc Leonīda Brežņeva nāves viņš ir tas, kurš vada valsti. Tāda nenormāla bezcerība latviešu sabiedrībā kopumā, latviešu skaits apmēram puse tanī brīdī, visur dominē krievu valoda. Pēkšņi viens pasaka: “Šis laiks pazudīs kā ļauns murgs!” Tie viedie vārdi, tas ir kaut kas unikāls. Es pats esmu daudz domājis, kā Gunārs Astra justos pēc tam, ko viņš teiktu tagad, pēc 40 gadiem, ja viņš vēl būtu dzīvs. Tur ir jābūt īpašam cilvēkam, apveltītam ar personības īpašībām, lai to uzdrīkstētos darīt. Gunārs Astra visai mūsu nācijai ir tiešām tikai viens,” skaidro Krūmiņš.     

1988.gadā februārī pēc starptautiska spiediena režīma “pārbūvi” uzsākusī Padomju savienība Gunāru Astru un citus disidentus atbrīvoja. Tomēr 1988.gadā 6.aprīlī Astra mīklainos apstākļos mira Ļeņingradā, kad viņam pēkšņi kļuva slikti vilcienā no Rīgas. Astru, iespējams, noindēja PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieki, tomēr tam nav dokumentālu pierādījumu. “Es nepievienotos tiem, ka tā bija ārkārtīgi mērķtiecīga akcija no VDK, lai to izdarītu. Bet es arī nevaru pateikt ne jā, ne nē. Mēs zinām, ka pietiekoši daudz cilvēkus šie specdienesti ir iznīcinājuši un šo pašu praksi turpina mūsdienās. To mēs šobrīd nevaram pateikt, vai kāds viņam palīdzēja pāragri aiziet no dzīves. Ja Krievija tiks sakauta karā un mēs tiksim pie slepenajiem VDK arhīvu materiāliem, iespējams, mēs ļoti daudz ko uzzinātu. Iespējams, citas nāves, kas mums šķiet dabiskas, patiesībā bija mākslīgi ierosinātas. Mēs maz zinām, kā VDK strādāja. Ir skaidrs, ka Gunāra Astras personība tālākajos Atmodas procesos būtu bijis nozīmīgs faktors. Filozofisks jautājums, vai viņš vairāk piekristu virzienam, kas bija, ka kompromiss ar PSRS varu un iet šo ceļu, ko mēs gājām konstitucionāli - caur PSRS Augstāko padomi, vai viņš būtu gatavs ar saviem ideāliem kandidēt Augstākās padomes vēlēšanās, ir ļoti grūti šobrīd pateikt. Tāpat, kas notiktu 90.gadā, vai viņš būtu pieslējies Pilsoņu komitejām. Astra bija pārliecināts disidents, kas cīnījās pret šo režīmu viņš bija kā paraugs, kā pretošanās simbols, viens no atslēgas cilvēkiem, kurš mums tiešām ir jāatcerās.”  

Bērēs Gunāra Astras kapu latviešu tauta aizbēra ar rokām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, godinot Gunāra Astras piemiņu, viņa vārdā nosauca ielu Rīgā, bet netālu no tiesas mājas Brīvības un Tērbatas ielas krustojumā, kurā 1983.gadā notiesāja disidentu, uzstādīts viņa piemineklis.

Astras pieminekļa publiskās apspriešanas laikā 90 procentu no šodienas Latvijas Republikas Rīgas Apgabaltiesas darbiniekiem bija pret disidenta pieminekļa uzstādīšanu netālu no tiesas ēkas, tāpat šie cilvēki publiski nenosodīja pagājušā gadsimta okupācijas laika tiesnešus, kuri uz safabricētu lietu pamata, vadoties pēc Latviju vardarbīgi okupējušās Padomju savienības konstitūcijas un Krimināllikuma, notiesāja nevainīgus cilvēkus. 

“Nav par vēlu lustrācijai”

“Problēma, manuprāt, kāpēc ir šāda situācija - pēc neatkarības atjaunošanas mēs neveicām procesu, ko sauc lustrācija. Tā būtu iespēja cilvēkiem izstāstīt, atzīt tās lietas, ko viņi ir darījuši PSRS okupācijas periodā un skaidrot kaut kādā veidā. Tad no sabiedrības tiek prasīta nosacīta piedošana - skaidrojums un tad sabiedrība to pieņem. Tas mums nav bijis. Lustrācija - tas nav tikai par tiesas darbiniekiem, tas ir arī par medicīnas darbiniekiem, kuri ekspertīzēs veselus cilvēkus atzinuši par psihiski nepieskaitāmiem. Pēc tam viņi (medicīnas darbinieki - ReTV) komentē: “Normāli cilvēki nevarēja cīnīties pret padomju varu, tātad viņš bija nenormāls.” Esmu dzirdēji arī to. Viņi uzskata, ka viņu lēmums ir bijis pareizs. Mēs neesam šīs lietas izrunājuši. Ir pagājuši 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas un joprojām ir palikuši pietiekami daudzi cilvēki, kas bija iesaistīti. Protams, liela daļa ir mirusi. Bet neizrunātās lietas velkās gadiem, gadu desmitiem, joprojām nebūtu par vēlu atvērt šos jautājumus un atklāti runāt, sabiedrība pieņem šo atvainošanos, nožēlu, grēksūdzi, ja tā var teikt, skaidrojums - kāpēc tu gāji, kāpēc tu to darīji, kāpēc stājies kompartijā. Daudz dažādu skaidrojumu cilvēkiem - šantāža, ģimenes apstākļi. Nerunāšanas kultūra ir saistīta ar PSRS okupācijas periodu, ka tad bija labāk nerunāt un klusēt. Zinu, ka Tieslietu ministrijā 1993.gadā, kad Egils Levits kļuva par ministru ļoti daudz nomainīja cilvēkus. Pieļauju, ka prokuratūrā, tiesā un daudzās citās vietās šī nomaiņa nenotika. Tikai, kad mums uzspieda no malas, mēs nomainījām. Lielisks piemērs ir mūsu aizsardzības spēki - kad Latvija stājās NATO, ja cilvēks armijā nevarēja apliecināt, ka ir pilnīgi lojāls Latvijai, tad nebija vieta aizsardzības struktūrās. Bet tas bija spiediena no malas dēļ. Arī tiesu sistēmai vajadzētu atzīt, ka tas bija drausmīgs laiks. Šobrīd nav par vēlu lustrācijai,” uzskata Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks.

Padomju elites nenotikusī nomaiņa bremzē ātrāku attīstību

Gatis Krūmiņš uzsver vienu no galvenajām problēmām Latvijā: “Mums nenotika elites nomaiņa deviņdesmitajos gados. Vajadzēja no šīs iepriekšējās elites daudz radikālāk norobežoties, no tiem, kas ietekmēja procesus PSRS okupācijas periodā. Bija pat tā - cilvēks nobalsoja par Latvijas neatkarību, bet kaut kā mentāli okupācijas režīms ar domāšanas veidu un vērtību sistēmā bija tik dziļi iesūcis šos cilvēkus. Viņi pat neapzināti rīkojās tā, ka tas ir kaitīgi Latvijas nākotnei, mūsu vērtības sistēmai. Daudzi skatās sekojoši 1990.gada 4.maijā - 30 gadi, kāpēc mums daudz kas nesanāk, kāpēc sabiedrība bieži nerīkojas, kā vajadzētu darīt. 50 gadu okupācijas periods ir ārkārtīgi ietekmējis sabiedrību caur izglītības sistēmu, paradumu maiņu. Arī es 18 gadus nodzīvoju Padomju savienībā un arī manī tas ir iekšā, ir situācijas, kurās instinktīvi rīkojos ne kā mani bērni, kas mācījušies pavisam citos apstākļos. Es par to viņus apbrīnoju. Mani režīms kaut kādā veidā ir sabojājis.”

Foto: Paula Čurkste/LETA