Šodien Valmieras drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvo Viestura Roziņa iestudētā izrāde “Atraitnes dēls”. Tās pamatā ir Viļa Plūdoņa poēma, kam rakstnieks veltījis 15 savas dzīves gadus. Bez vārdiem, fiziskā teātra formā izrāde vēsta par atraitnes dēla, nabadzīga jaunieša cīņu par sapņa piepildījumu, iegūstot izglītību, tiecoties pēc labākas dzīves, vienlaikus arī atainojot mātes un dēla attiecības. 

Bez vārdiem veidotā poētiskā izrāde Viestura Roziņa interpretācijā stāsta par mātes un dēla attiecībām, cilvēka emocijām, sapņa piepildījumu un arī sūru dzīves gājumu. Izrādē svarīga ir skaņa un mūzika, kas emocijām piešķir balsi, norāda teātrī. Arī kustība ir būtisks elements, kas caurvij izrādes aktieru Ineses Ramutes un Kārļa Dzintara Zahovska darbību uz skatuves. Valmieras teātra aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis: “Mana pirmā prove šādā stilistikā. Kas man pašam ir liels, liels pārbaudījums. Vai tiešām tas, ko es savā galvā esmu iedomājies, ka “oo, es gan jau varētu vai varbūt varētu”, tad tiešām ar to saskarties, kā to reāli darīt.” 

Valmieras teātra aktrise Inese Ramute: “Tas atraitnes dēls jau ir tāds. Tā ir vesela latviešu plejāde visos laikos, kas ir rāvušies pēc zinībām, cīnījušies ar nabadzību, grūtībām. Arī šajos laikos, domāju, ir ļoti daudzi, kas salūst pie pirmajām neveiksmēm. Viņš netiek kaut kur, viņam vispār vairs nav spēka, viņš nevar atgriezties mājās, viņam neērti.”

Izrādes režisors Viesturs Roziņš pauž, ka uz skatuves notiekošais ir kā atvērta platforma, lai domātu par vērtībām un to vārdu nozīmi, kas ietverti arī skatuves mākslinieciskajā izkārtojumā, proti, laime un meli. Tomēr galvenais vēstījums ir par spēcīgajām mātēm, kuras mīl un mērķtiecības dzinuli, kas iekodēts jau šūpulī. “Sapnis ir spēks. Sapnis ir nenormāla enerģija cilvēkam, kas virza. Otra enerģija ir šaubas, kas ir destruktīvais spēks. Tās ir tādas svarīgākās lietas, par ko es vēlos, lai skatītāji aizdomājas. Ka šie spēki iet roku rokā. Un aicinām nešaubīties. Ticēt savam sapnim un iet līdz galam. Nepadoties šaubām, lai vai kas.” 

Komponists Jēkabs Nīmanis norāda, ka izrādes tapšanas procesā komandai bijis nepārtraukti vienam otram jāpielāgojas. Viņš stāsta, radot sajūtas caur mūziku, ir prieks, ka tas, kas radies intuitīvi, sakrīt ar kāda cita cilvēka intuīciju, dažreiz pat nesarunājot. “Tieši šīs lietas, kur kaut kādā veidā idejas un metaforas sinhronizējas, rada to brīnuma efektu. Tad ir tā sajūta, ka mēs sastopamies ar kaut ko tādu pārsteidzošu un nezināmu. Paši atklājām kaut ko šajā ķīmijā. Tas nekādā gadījumā nav laikmetīgā deja vai balets. Tā ir teātra satikšanās ar mūziku, kur valoda tiek atstāta kaut kur ļoti tālu kā iedvesmas avots.”

Izrāde ir viena no četrām, kas tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu.