Apritējis gandrīz gads, kopš Vidzemes lībiskā kultūrtelpa iekļauta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Aizvadītajā nedēļas nogalē Limbažu novada Svētciemā norisinājās starptautiska konference “Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vērtības - aktuālais un atklātais”. Šis bija viens no notikumiem, kas iekļāvās Lībiešu mantojuma gada pasākumu un aktivitāšu klāstā, un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits uzsver šī pasākuma nozīmību. “Tas, ko mēs redzam gan šī Lībiešu mantojuma gada laikā, gan arī jau iepriekš - lībiskā Latvijā ir ļoti daudz. Vietu nosaukumos, valodā, arheoloģijas pieminekļos, tradīcijās, taču pietrūkst zināšanu un arī pieejamības lībiskajam mantojumam. Un tieši no šī viedokļa gads ir bijis ļoti nozīmīgs, tāpat arī šis pasākums.”
Konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties populārzinātniskus lasījumus par arheoloģiskajiem pētījumiem, kas veikti Svētupes apkārtnē, uzzināt vairāk par Vidzemes lībiešu pēctečiem, gūt ieskatu Lībiešu mantojuma gada aktivitātēs, tāpat izzināt lībiešu valodas pēdas Ziemeļvidzemes vietvārdos. “Lībiskais ir mums visapkārt. Katrs cilvēks, kurš runā latviski, tajā brīdī, kad viņš saka vārdus - vai, sēne, vajag, kukainis, laulāties - viņš jau runā lībiešu valodā, viņš to prot un nes. Cita lieta ir tā, ka mēs to nepamanām, tāpēc svarīgākais uzdevums ir izgaismot, pielikt klāt vārdu “lībieši”. Lai ir nevis vienkārši pilskalns, bet gan vieta, kur ir dzīvojuši lībieši, vai arī - tas nav vienkārši nosaukums, bet tas ir nosaukums, kas ienācis no lībiešu valodas,” vērtē V. Ernštreits. Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vadītāja Lolita Ozoliņa atzīst, ka līdz šim veiktās aktivitātes ir nesušas rezultātus, sabiedrībā ir jūtama atgriezeniskā saite. “Protams, vēl pie tā ir jāstrādā, un šis darbs ir nebeidzams, bet jau šodien manām, ka cilvēki nāk ar zināšanām. Vēl ir jāstrādā ar bērniem un jauniešiem skolās. Tāpat jāiesaista bibliotēkas, kas ir vietas, kur cilvēki ikdienā nāk, interesējas par šiem jautājumiem. Ja informācija par mūsu saknēm - Vidzemes un visas Latvijas lībiešiem - būs pieejamāka, tas arvien stiprinās mūsu sajūtu par lībisko mantojumu.”
Nozīmīgs notikums bija arī Salacas lībiešu valodas ceļveža un dzejas grāmatas atvēršana. Pie abām šīm grāmatām strādājis Tartu universitātes profesors, valodnieks un dzejnieks Karls Pajusalu. “Salacas lībiešu valodas ceļvedi mēs sarakstījām kopā ar kolēģi Eberhardu Vinkleru no Vācijas, Getingenes universitātes. Kopīgu zinātnisko darbu veicam jau apmēram 15 gadus, esam izdevuši Salacas lībiešu vārdnīcu un gramatiku, arī pieejamajiem avotu pārskatu par šo valodu. Vārdnīca iznāca Igaunijā, pārējie izdevumi - Vācijā, un ceļvedis nu ir pirmā grāmata latviešu valodā. Jo mazāka valoda, jo interesantāka tā ir valodniekiem, literatūrzinātniekiem, arī literatūras baudītājiem, jo katra valoda dod kaut ko jaunu,” atzīst autors. Viņš ir arī vienīgais Salacas lībiešu valodā rakstošais dzejnieks, un izmanto pseidonīmu Ķempju Kārlis. Līdz ar jaunās dzejas grāmatu atvēršanu, pasākumā ieskanējās arī Salacas lībiešu valoda. Tāpat tā skanēja arī dziesmās, mūziķes Elīnas Oses izpildījumā, koncertā “Trīs krasti”.
Lībiešu mantojuma gads noslēgsies ar pasākumu decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kurā sastapsies lībiešu mantojuma pētnieki no visiem šīs senās tautas savulaik apdzīvotajiem Latvijas novadiem.
