Atzīmējot simto gadskārtu, kopš Zaļās muižas pilī Jelgavas novadā atrodas mācību iestāde, muižas četrus gadsimtus senā vēsture apkopota grāmatā “Zaļā muiža”. Pēc 150 gadiem muižas pilī atkal atgriezies Alekša fon Šepinga dēla portrets. Aleksis fon Šepings “Zaļajā muižā” saimniekoja 19. gadsimtā, bijis pazīstams kā mākslas mīļotājs, bet pilī atgrieztā glezna ir kopija, kas gleznota pēc Gustava Rihtera 1864. gada gleznas orģināla. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai trīs mākslas priekšmetu orģināli, kas reiz bijuši pilī.
“Zaļā muiža” ir Jelgavas novada Zaļenieku nozīmīgākais komplekss, ap kuru laika gaitā izveidojies ciemats. “Zaļās muižas” pirmsākumi meklējami jau 16. gadsimtā, bet 18. gadsimtā būvētā pils saglabājusies vēl līdz mūsdienām. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektore, grāmatas “Zaļā muiža” autore Mārīte Putniņa stāsta: “Ēkas apjoms, fasāžu apdare, plānojums. Lielākā daļa plānojuma ir sākotnējais mantojums. Tā ir arhitekta Severīna Jensena projektēta pils, atšķirībā no citām Kurzemes hercogu lauku pilīm “Zaļās muižas” pilij liktenis ir bijis daudz labvēlīgāks, un mēs par to joprojām varam priecāties.”
Pēc agrārās reformas 1920. gadā “Zaļā muiža” tika sadalīta saimniecībās, bet pilī kopš tā laika faktiski vienmēr bijusi mācību iestāde. Pirms desmit gadiem tika veikta pils otrā stāva telpu apdares izpēte, bet 2018. gadā zāles un salona interjera dekoratīvās apdares izpēte, kurā atklājies zāles sienu iluzorais arhitektoniskais gleznojums.Tagad daļa no tā jau restaurēta. Pilī joprojām redzami arī dēļu grīdas un parketa fragmenti no 18. gadsimta. “Ir saglabājusies būtībā pat diezgan liela daļa. Vienīgi ne visa tā ir tādā skatāmā stāvoklī, bet katrā ziņā šeit ir brīnišķīgi paraugi ar sienu dekoratīviem krāsojumiem, parketiem, sākot no pils celšanas laika, arī no vēlākām pārbūvēm,” saka Mārīte Putniņa, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektore, grāmatas “Zaļā muiža” autore.
Atzīmējot simto gadskārtu, kopš pilī atrodas mācību iestāde, “Zaļās muižas” garā vēsture apkopota grāmatā, kas interesentiem būs pieejama bibliotēkās. Grāmatas atvēršanas svētkos, ko gan krietni aizkavēja kovida pandēmijas laiks, pils zālē atkal redzams Alekša fon Šepinga dēla portrets. Aleksis fon Šepings “Zaļajā muižā” saimniekoja 19. gadsimtā, bijis pazīstams kā mākslas mīļotājs, bet pilī atgrieztā glezna ir kopija, kas gleznota pēc Gustava Rihtera 1864. gada gleznas orģināla. Gleznu rastauratore Ieva Soprāne: “Gustavs Rihters ir krāsu meistars. Viņam ir ļoti izsmalcināti toņi. Viņam ir ļoti izteikts krāsu mīkstinājums, kas izmantots miesas gleznojumā, un tas bija tas, ko, iespējams, bija grūtāk notvert.”
Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis: “Portrets uzreiz ienes kādu dzīvīgumu, un tas ir tas, ko šai mājai vajadzētu. Mēģināt tādā neuzkrītošā veidā ar atsevišķiem priekšmetiem, it kā iezīmēt to, kas te kādreiz ir bijis. Es ļoti priecājos par katru soli, kas šeit tiek sperts uz priekšu, ne tikai restaurācijas, bet pils iekšējās auras atdzīvināšanas virzienā.”
