Atgriežoties Latvijā no ārzemēm, ģimenēs, kurās ir skolas vai bērnudārza vecuma bērni, viens no aktuāliem jautājumiem ir bērna iekļaušanās Latvijas izglītības sistēmā. Lai arī izglītības iestādes varētu uzņemt reemigrantu bērnus, tomēr trūkst atbilstošu speciālistu un pedagogu. Nupat Cēsīs notika reemigrējušo ģimeņu tikšanās ar jomas pārstāvjiem.

Reemigrējušās ģimenes Cēsu centrālajā bibliotēkā tikās ar dažādiem izglītības jomas speciālistiem, lai diskutētu par problēmām un iespējām, kā bērnus integrēt Latvijas izglītības sistēmā. Vidzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Vidzemē Inga Madžule stāsta, viens no galvenajiem izaicinājumiem reemigrantu bērniem, lai integrētos izglītības sistēmā Latvijā, ir valodas apguve. “Viņi saskaras ar diezgan vienādām grūtībām. Tā ir, protams, valoda, jo katram šis līmenis ir nedaudz citādāks. Daži runā ikdienā latviski, daži, dzīvodami ārpus Latvijas, tomēr katru dienu nerunā latviešu valodā.”

Inga Madžule arī stāsta, nereti ir gadījumi, kad vecāki pirms atgriešanās Latvijā nav piemeklējuši izglītības iestādi, kurā bērnam var sniegt nepieciešamo atbalstu, lai integrētos skolā. Viena no uzrunātajām reemigrējušajām ģimenēm – Novicku ģimene – norāda, viņu atvasei izglītības process vēl tikai priekšā un problēmu ar integrēšanos nevajadzētu būt. “Februāra vidū atgriezāmies no Vācijas. Mums ir divi ar pusi gadus vecs bērns, gandrīz trīs. Viņa sāks iet bērndārzā. Es domāju, mums nebūs problēma tāpēc, ka arī abi divi esam latvieši, mēs arī mājās esam runājuši latviski, pat vācu valodu viņa īsti nezina.”

Turpretī Martas Svensones ģimenei, pārceļoties no Skotijas uz Latviju, nācies saņemt atraidījumu no skolas, jo viens no bērniem, uzsākot mācības 8. klasē, latviešu valodu nebija vēl apguvis un skola atbalstu nesniedza. “Diemžēl Latvijas izglītības sistēma viņam nesniedza, teiksim tā, vajadzīgo atbalstu, nācās atgriezties, jo viņš nebūtu spējīgs pabeigt 9. klasi. Tas ir viens ļoti sāpīgs jautājums, jo es saprotu, ka dod ļoti lielu atbalstu ukraiņiem, pilnīgi atbalstu, viss ir kārtībā, bet mums skolā pateica – “viņš nav ukrainis, lai cīnās pats”. Tas bija sitiens zem jostas vietas, jo viņš nav latvietis. Un meita runā latviski, bet tāpat, jāsaka, kā diasporas bērns viņa runā ļoti labi, bet skolā saka – viņai ir ļoti mazs vārdu krājums.”

Marta Svensone arī piebilst, Latvijā atbalsta sistēma reemigrantiem ir, bet praksē tādu neredzot. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa stāsta, lai arī dažādās Latvijas skolās papildus tiek piedāvātas latviešu valodas stundas, nav retums arī gadījumu, kad valodas apguve nav veiksmīga, jo skolotājiem nav pietiekamas speciālās zināšanas. “Latviešu valodas mācīšana bērniem skolās tā vēlme ir, jau tiek piedāvātas papildus stundas, bet nereti skolotājiem nav šīs pieredzes, kā tieši strādāt lingvistiski neviendabīgās vidēs. Tad skolotājiem ir vajadzīgi papildu kursi, tālākizglītības kursi, lai viņiem ir rīki, lai var mācīt klasē bērnus, kas runā latviski labi, arī tos, kuri vēl mācās.”

Daina Grosa norāda, skolotājiem ir tālākizglītības iespējas, lai specializētos pasniegt mācību vielu arī bērniem, kuriem pirmā valoda nav latviešu. Tomēr ne visas skolas šādu iespēju izmanto. Vidzemes plānošanas reģionā norāda, lai pašvaldības spētu nodrošināt atbalsta personālu, nepieciešams papildu finansējums.