Zemniekiem jāmācās saimniekot citādāk

Jau nākamgad zemniekiem būs jāmācās saimniekot citādāk, nekā ir ierasts. Eiropas nospraustas “zaļais kurss” paredz līdz 2027. gadam uz pusi samazināt augu aizsardzības līdzekļu un antibiotiku lietošanu, kā arī par 20% samazināt mēslojumu, bet jau nākamgad līdz 5% palielināt papuvē atstāto zemju platību. Lielāko satraukumu par to, ka pašreizējai energoresursu krīzei vēl pievienosies “zaļā kursa” ierobežojumi, pauž lielie graudaudzētāji.

Šis pavasaris zemniekiem sākas ar bažām par straujo energoresursu un minerālmēslu cenu kāpumu. Tomēr vēl lielāku satraukumu rada Eiropas nospraustais “zaļais kurss”, kas paredz ,piemēram, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu ierobežojumus, kamdēļ lielajām saimniecībām var nākties krietni mainīt savas saimniekošanas metodes. Zemnieku saeimas priekšsēdētājs un z/s “Lazdiņi” īpašnieks Juris Lazdiņš teic, ka pirmo soli nākšoties spert jau šogad, nesagaidot direktīvu stāšanos spēkā. “Sadārdzinoties šai izejvielai, mēs to lietosim mazāk, līdz ar to brīvprātīgā piespiedu kārtā vai apstākļu radītā kārtā mēs pildīsim “zaļā kursa” mērķi,” saka Juris Lazdiņš, z/s “Lazdiņi” īpašnieks, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs.

Kā ReTV atzīst saimnieks, šobrīd tiekot meklētas jaunas šķirnes, kas spētu iztikt ar mazāku slāpekļa patēriņu. “Izvērtējot pieprasījumu Eiropas, pasaules un vietējā tirgū, mēs meklējam balansu starp ražu, kvalitāti un cenu. Lauksaimniekiem ir jākļūst gudrākiem, mēs nevaram nodarboties ar to, kas ir mūsu pamatlieta, sirdslieta. Mums jau ziemā ir jāsēž un jārēķina, lai mēs to savu efektivitāti panāktu.”

Konvenciālajās saimniecībās bažīgi raugās arī uz zaļināšanas noteikumu maiņu, kas varētu stāties spēkā nākamgad. “Šajā gadā mēs varbūt neko neatstājam piespiedu papuvē. Mums ir daži lauki, kur jāsakārto meliorācijas sistēma, bet tie nākamo gadu izaicinājumi ir daudz un sarežģīti. Cik es zinu, tad no nākamā gada jau 5% no labajām lauksaimniecības zemēm būs jāatstāj atmatā,” saka Arnis Burmistris, z/s “Vilciņi 1” īpašnieks.

Zemnieku saimniecībā “Vilciņi 1” ir vairāk nekā divi tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes. Tas nozīmē, ka ar ierastajām kultūrām netiks apsēti apmēram 100 hektāri. “Tādos krīzes brīžos mums tomēr jādomā, kā mēs varam saražot pārtiku visām sabiedrības daļām, lai tā būtu par pieejamām cenām pieejama nevis pie šādas cenu krīzes samazināt platības dēļ, zaļināšanas vai zaļās politikas, arī ražas līmeņus, kas attiecīgi vēl veicinās cenu kāpumu, ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti.”

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimmermanis: “Zemgalē augsnes ir piemērotas kviešu un rapšu audzēšanai, un tas ir tirgus sakārtots. Mēs spējam pārdot pasaulei, mēs bliežam, kā saka, uz pilnu programmu. Kā vecie agronomi saka, tas ir laukaugu maiņas plāns, sistēma, ne mono kultūras, bet citas kultūras. Es domāju, ka laukus nevajag atstāt tukšus vienkārši atrast citu kultūru - lopbarības vai enerģijas kultūru. Vienkārši tas mums ir jāiemācās!” Jāpiebilst gan, ka papuvē atstātajā zemē nav jāaug nezālēm. Jau šobrīd augu sekas maiņai zemnieki sējuši pupas, kam atrasts pat noieta tirgus Eiropā. Tomēr, samazinot pesticīdus un mēslojumu, tas nebūšot iespējams.

Uz “zaļā kursa” ieviešanu ar divējādām sajūtām raugās bitenieki. Pesticīdu ierobežošana ir tieši tas, kas ilgus gadus gaidīts, bet kultūraugu maiņa varot sāpīgi atsaukties uz biškopības nozari. “Kultūraugi ir viena no pamatsastāvdaļām barības bāzei bitēm. Zemgalē ir puse no barības bāzes kultūraugiem. Ja šo kultūraugu nebūs, ražas būs ievērojami mazākas. Protams, kaut kas mainīsies, bet no zirņiem medu nenes. Barības bāze ir ziemas rapsis, vasaras rapsis un pupas. Ja no šiem kultūraugiem atteiksies, biškopim arī būs grūtāk. Būtu priecīgs, ja vispirms būtu atrasti veidi kā aizstāsim pesticīdus, ko darīsim, nevis vispirms aizliegt un tad plātīt rokas,” saka ,” pauž Artūrs Vainovskis, z/s “Lielvaicēni” īpašnieks.

Mārtiņš Cimmermanis ReTV norāda: “Lasot direktīvas par bioloģisko augu aizsardzības līdzekļu atvēršanu, es ticu, ka pašreiz zinātne ļoti nopietni strādā pie tā, kā risināt nezāļu apkarošanas sistēmu. Visu jau izšķirs tirgus. Nezāles, kaitēkļi ir galvenais, ar ko jātiek galā. Man, piemēram, Vidzemē ir zemnieki, kas eksperimentē pat ar soju, zirņiem. Būs kaut kādas tauriņziežu kultūras, kuras varēs audzēt un pārdot.”

LLKC vadītājs kā vienīgo sliktumu zaļajā politikā saredz atskaišu un dažādu citu papīru pieaugumu. “Zaļais kurss” gan esot jāvērtē no divām pusēm. “Mūsu eksportspēja. Tikko savilkām datus, ka Latvija ir viena no bagātākajām valstīm uz iedzīvotāju ar aramzemi. Mums ir milzīgs potenciāls pārtikas ražošanai. Tas nozīmē - mēs varam eksportēt. Jau pašlaik, miljons tonnas graudu vedot ārā, ir skaidrs, ka tā ir eksportnozare kam ļoti maz sakara ar iekšējo tirgu. Tas neapšaubāmi velk līdzi to spriedzi par pesticīdu, minerālmēslu lietošanu un plus vēl izmaiņas cenās.”

Otrs ir iekšējais tirgus patēriņš, ko nodrošina mazās un vidējās, kā arī bioloģiskās zemnieku saimniecības. “Zaļais kurss” ļaušot tām ieņemt vienlīdzīgākas pozīcijas ar lielajām saimniecībām, jo subsīdijas vairs netiks pārdalītas pēc hektāru skaita, bet gan atbilstības “zaļajai politikai”.

Desmit gadu laikā Eiropas Savienība apņēmusies samazināt siltumnīcas gāzes veidojošos izmešus par 55%. Zaļo lauksaimniecības kursu Eiropā plānots ieviest līdz 2027. gadam.


Foto: Freepik