“Žēl, ka visi negrib būt laimīgi.” Kāpēc kristieši iet Krustaceļu

Lielā piektdiena Kristus ciešanu un sāpju laiks, ko visā pasaulē kristieši izdzīvo, ejot Krustaceļu. Šāds ekumēnisks Krustaceļš, kas ved caur visai pilsētai, jau tradicionāli notiek arī Madonā, aicinot aizdomāties par Lieldienu patieso būtību, par Jēzus upuri un tā nozīmi mūsu katra dzīvē.

Ģimenes ar bērniem, jaunieši un seniori, pārliecināti kristieši un arī cilvēki, kuri vēl tikai sāk meklēt ceļu pie Dieva - tik dažādi ir šodienas ekumēniskā Krustaceļa dalībnieki Madonā. “Man jau sen vairs Lieldienas nav zaķu un olu svētki, man tā ir Jēzus Augšāmcelšanās, ko uztveru kā brīnumu,” atzīst madoniete Aleksandra. “Mēs, protams, svinam Lieldienas arī laicīgi, krāsojot un ripinot olas, taču nedrīkstam aizmirst, ka šo svētku centrā ir Jēzus. Ja nebūtu Jēzus Augšāmcelšanās, nebūtu arī šo svētku,” uzsver Aleksandra. “Savukārt man ir svarīgi ar citiem šīs pilsētas kristiešiem pavadīt cienīgi šo Lielo Piektdienu, tā, lai tā nebūtu vienkārši vēl viena brīvdiena, kas nobumbulēta mājās, bet piešķirt šai dienai jēgu. Ejot Krustaceļu, mēs kopā varam lūgties par šo pilsētu, par savām ģimenēm. Visur, kur mēs piestājām pie kādiem nozīmīgiem objektiem, piemēram, skolas, muzeja, domes ēkas, mēs iekļāvām lūgšanā tās iestādes, kas tur atrodas,” stāsta Agnese Liepiņa, kura Krustaceļā ik gadu dodas kopā ar savu kuplo ģimeni. 

Kas patiesībā ir Lieldienas?

«Krusta ceļš» jeb Via Crucis  apzīmē Kristus ciešanu ceļu, ko pēc tam, kad Pilāts bija piespriedis nāves sodu, Jēzus, nesot smago krustu, veica līdz soda izpildes vietai Golgātas kalnā, Jeruzālemē. ‍Tradicionālajā Krusta ceļā ir 14 apstāšanās vietas – stacijas. Katrā apstāšanās vietā, kas tiek veltītas kādam no Jēzus Kristus pēdējiem dzīves mirkļiem pirms krustā sišanas, tiek lietoti lasījumi, lūgšanas un sagatavotas apceres. “Priekš manis šis ceļš ir grūtību pilns, tas liek kaut mazlietiņ padalīt šo bēdu, šīs ciešanas ar Jēzu. Turot krustu, nesot viņu , pārdomājot”, noteic Jānis Liepiņš , savukārt Andrim Kļaviņam tā ir kā piedalīšanās tā laika notikumos. “Izejot stacijas, mēs vairāk varam tajā notikumā iedziļināties. Protams, ka laicīgie svētki ir viens, bet nu kristiešiem, laikam , svarīgākais ir tas, kāpēc mums šie svētki vispār ir. Daudzi to nesaprot, kāpēc,” secina Andris Kļaviņš.

Tic, jo paši “augšāmcēlušies”

Nav jau noslēpums, ka liela daļa cilvēku Dievu un baznīcu sāk meklēt tajos brīžos, kad piemeklējusi slimība, nelaime vai vājums. Atrod un gūst tajā stiprinājumu, mierinājumu, nereti arī dziedināšanu. Madonietis Jānis ir viens no tiem, kuri nebaidās skaļi runāt gan par savu pagātni, gan piedzīvoto dziedināšanu. “Es atceros savu pirmo Krustaceļu, kad man bija ļoti liela vēlēšanās iet, bet bija kaut kāda iekšēja kautrība iet pa pilsētu aiz krusta. Tas bija pirms daudziem gadiem, tagad es eju ar atbildības sajūtu un gribas katru ņemt aiz rokas un vest sev līdzi”, saka Jānis. “Katrā šajā stacijā es varu iedomāties sevi Jēzus vietā. Vai es tā spētu? Būdams pilnīgi bezvainīgs upurēties citu labā? Godīgi sakot nē,” noteic Jānis, kurš savā dzīvē pieredzējis gan pilnīgu pagrimumu alkohola un citu netikumu varā, gan šī brīža dzīvi, kad nodibināta ģimene, atgūta veselība un draugi. Savā redzējumā uz cilvēka dzīvi un liecībā dalās arī mūziķis Arturs Kloppe. “Dievs mums atstāja laimes formulu – 10 baušļus, taču cilvēks, radošs būdams, cenšas ieviest savas korekcijas. Jā, labi tie baušļi, bet es taču arī esmu kruts, pielikšu vēl kādu bausli klāt! Vai arī otro un devīto drusciņ nepildīšu, vai tā pa pusei pildīšu. Nu redz, tur tie grēki sākas, secina Arturs. Bet, ja mēs dzīvotu un tikai tos desmit baušļus pildītu, mēs būtu laimīgi.”

Kā uzsver Artūrs, kurš plaši pazīstams kā profesionāls mūziķis, diriģents un izcils mūzikas pedagogs, iepazīstot Dievu vaigā, viņa dzīve krasi mainījās. “Es pateicos Jēzum, ka viņš mani izvilka no ļoti lielas bedres. Es esmu tagad laimīgs un uz šo pulciņu (rāda uz Krustaceļa dalībniekiem), es vairs neskatos skeptiski, bet domāju tieši otrādi. Žēl, ka visa pilsēta šeit nepiedalās, ka visi negrib būt laimīgi, tikai daļa,” skumji nosmaida Arturs.