Koka skulptūra no savulaik nodegušās Ludzas baznīcas izgaismojusi pamatīgu mākslas, reliģijas un vēstures mīklu. Jau pirmsrestaurācijas izpētē konstatēts - skulptūrā attēlotais pilnīgi noteikti nav tas Svētais, par ko Ludzā gadu desmitiem uzskatīts. Ja greznā figūra nav Svētā Stefana tēls, tad - kas tas ir un ko tas vēsta par Ludzas vēsturi?

Bez trīs pirkstiem, nolupušu krāsu un plaisām. No liepas koka 18. gadsimtā veidotā skulptūra nu jau kā pusgadu atrodas Rīgā, restauratora Aigara Pilenieka darbnīcā. Viņš atzīst - pie zilo acu skatiena nācies pierast. Skulptūra, uz kuru veroties droši vien veltītas simtiem lūgšanu, neskatoties pat uz laika zoba radītajiem trūkumiem, rada pietāti. “Pats galvenais jautājums skulptūrai bija, vai tas ir tas, kā tas tika saukts gadu desmitiem un varbūt pat simtiem. Tad mēs sagatavojām izpēti, pasniedzām to nozares speciālistiem un atbildējām uz šo jautājumu. Ja līdz šim tas tika saukts par Svēto Stefanu, tad mēs apgāzām šo apgalvojumu,” norāda Aigars Pilenieks, restaurators.

Ar “mēs” restaurators domā sevi un Ludzas priesteri, draudzes prāvestu Rodionu Doļu. Viņš šobrīd atrodas Romā, nesen saņēmis grāmatu no Polijas ar pāvesta vizitācijas aprakstiem no 1761. gada. Tajos minēta arī Ludzas baznīca, gūts apstiprinājums, ka skulptūras pie altāra bija jau tad, taču sīkākas informācijas par tām nav. Pētniecība turpinās. Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas draudzes prāvests Rodions Doļa saka: “Ļoti dziļi pētot vēsturi, varam uzzināt, kas tie ir bijuši par Svētajiem, līdz ar to saprast, ko godināja mūsu senči, uz ko viņi tiecās.”

Restaurators atzīst, ka versijas, kas patiesībā ir skulptūrā attēlotais, viņam jau ir, taču, kamēr tās nav pierādītas, nevēlas tās publiski nosaukt. Tas, kas patiešām ir skaidrs - skulptūra bijusi ārkārtīgi grezna, sākotnējais krāsojums bijis sudrabots. “Veicām krāsu zondāžas izpētes, rentgenstara apstarojumu, lai noskaidrotu, kāda ir koka uzbūve, iespējams, arī šo sudrabojuma apmēru. Protams, tas viss ir pakārots, lai noskaidrotu krāsojumu. Tas viss ietekmēs restaurācijas ilgumu,” saka Aigars Pilenieks.

To šobrīd grūti prognozēt, arī finansējums vēl tiek meklēts. Turklāt - šī ir tikai pirmā skulptūra, kopumā Ludzas katoļu baznīcā atrodas piecas. Zīmīgi, ka baltā, plašā baznīca kalna galā pie pilsdrupām patiesībā ir vien 27 gadus jauna. Skulptūras ir tie interjera priekšmeti, kas atgādina par 18. gadsimtā celto koka baznīcu, ko iznīcināja viens no postošākajiem 20. gadsimta ugunsgrēkiem Latvijā. Ludzas Novadpētniecības muzeja darbinieks Valērijs Dzevaltovskis: “Zaglis iznes mantu, bet ugunsgrēks pēc sevis neatstāj neko. Bija nodarīti milzīgi nodarījumi tām lietam, kas atradās vecajā baznīcā. Arī pilsētas mēroga - ļoti daudz mantu un māju.”

Lai gan baznīca nodega pilnībā, neskarts palika zvanu tornis un Karnicku kapliča. Tas, ka baznīcas teritorijā atradās privāta poļu dzimtas kapliča, nav tipiski. Tieši Karnicku dzimtu piesauc arī Aigars Pilenieks, stāstot par iespējamajiem skulptūru pasūtītājiem. Vēl variants ir jezuīti, kas arī Ludzas vēsturei nav tipiski. “Mēs bieži domājam, ka senči redzēja tikai grūtu dzīvi. Bija poļu laiki, krievu laiki, visu laiku tikai apspiešana. Tas arī ir ierakstīts mūsu vēsturē, bet skulptūru skaistuma atsegšana var parādīt, ka senči redzēja kaut ko ļoti skaistu,” uzsver Rodions Doļa.

Priesteris Rodions atklāj, ka tad, kad pētniecība būs beigusies un pati koka skulptūra būs restaurēta, tā nonāks Ludzas baznīcā un tiks novietota blakus altārim.