Latvijas neatkarības atjaunošana nebija vienas dienas darbs. Atmodas laiks ir bijis piesātināts ar dažādiem sabiedriskiem un politiskiem notikumiem, taču neatkarības atgūšanā izšķirošs bija Augstākās padomes deputātu balsojums.
Valmierietis Ivars Briedis ir viens deputātiem, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par neatkarības atjaunošanu. “Vislielākā kulminācija šim notikumam, kas aizrāva masas, bija 88. gads Mežaparka lielajā estrādē. Tautas milzīgā sapulce un Daiņa Īvāna uzruna par to, ka mēs neesam aizmirsuši māti Latviju, bet - lai Latvija piedod, ka bijām spiesti noklusēt tās vārdu,” saka Ivars Briedis , Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts.
Tas bija viens no pagrieziena punktiem neatkarīgas Latvijas virzienā. Pēc aptuveni diviem gadiem dažādu sabiedrisko un politisko norišu dēļ Latvijas Tautas frontes deputātiem bija iespēja balsot par Neatkarības deklarāciju. Lai to pieņemtu, bija nepieciešamas divas trešdaļas balsu, proti, 134 “par”! Neatkarības cīnītāji droši varēja būt vien par 131. “Bija jāpieceļas kājās un jāsaka “par” vai “pret”. Kad nonāca skaitlis līdz simtam, tad cilvēki ārā sāka skaitīt līdzi. Gorbonovs vairākas reizes teica – lūdzu, esiet ārā klusāki, mēs nedzirdam, ko mēs darām. Kad nonāca līdz 134, pārējo vairs nedzirdēju. Tad mēs lecām kājās un dziedājām “Kur ozoli zaļo zemzari”,” atminas Ivars Briedis.
Neatkarības ideja guva pārsvaru, jo vēl no citiem sarakstiem septiņi cilvēki atdeva balsi par brīvu Latviju. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš skaidro, kādēļ balsot “par” nebija pašsaprotami un kādi bija šķēršļi. “Līdz pat balsojuma rezultātam visi bija kā uz adatām. Ir jāņem vērā, ka tajā brīdī vēl viss okupācijas karaspēks vēlēšanās piedalījās. Protams, tur notika sarunas. Arī par šiem Tautas frontes cilvēkiem. Skaidrs, ka arī Valsts drošības komiteja: ko varēja zināt, vai kāds tiek šantažēts, piespiests?! Pēkšņi kāds nenobalso vai saslimst. Bet jāņem vērā – visi ieradās, visi nobalsoja, kas arī parāda to milzīgo apņēmību,” uzsver Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks.
Atmodas pretinieku bija daudz, taču pusgadsimta ilgā Latvijas nospiešana un pazemošana no padomju varas puses rezultējās sabiedrības vienotībā. “Ja tā neakadēmiski teiktu, tad tā Padomju Savienība ar to visu cilvēkiem bija piegriezusies. Neviens nebaidījās. Bailes nepastāvēja. Diezgan līdzīgi mēs varam emocionāli skatīties, kā ukraiņi šobrīd jūtas. Viņiem šādas bailes nepastāv, viņi cīnās uz dzīvību un nāvi, neskatās uz konsekvencēm,” pauž Gatis Krūmiņš.
Latvijas neatkarības atjaunošana ir bijis saspringts un sīvs process. Arī vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir domājis par to, kā būtu, ja būtu?! Kāda būtu Latvija šodien, ja balsojums toreiz būtu izvērties citādāks? “Bez šīs Latvijas un Baltijas valstu aktīvas cīņas par neatkarību PSRS ļoti ticami nebūtu sabrukusi, līdz ar to mēs atrastos vienā valstī ar to visu. Tas bija milzīgs impulss arī visām pārējām, kas parādījās, tā pati Ukraina. Mēs būtu kaut kur pa vidu starp Baltkrieviju, Krieviju.”
