Labdien no Vecpiebalgas, kad nu jau ar abām kājām stāvam vasaras viducī, liepu mēnesī jūlijā! Senči esot teikuši: ,,Ko jūlijs nevāra, to septembris necep.” Prātoju, ko tas varētu nozīmēt. Tā arī netieku skaidrībā. Varbūt jums ir idejas?

Mūspuses jūlija kalendārā vieni svētki aiz otriem. Sākot ar kapu svētkiem (var jau pasmīnēt, ka mirušo pieminēšanu saucam par svētkiem, bet tā nu tas latviešiem pieņemts, un nekas to nemainīs), turpinot ar ziedu balli muižā un nobeidzot ar ikgadējo festivālu ,,Vecpiebalga atver durvis” – tirdziņi, izstādes, koncerti, bērnu un pieaugušo atrakcijas, kā saka, iet vaļā uz pilnu klapi. Jūlijs ir vasaras svētku laiks. Žurnālā ,,Dārza Pasaule” pamanīju Solvitas Smiļģes domas: ,,Nezinu, kā tas nākas, bet tieši jūlijs ir tas mēnesis, kurš dzīvei piešķir atvaļinājuma sajūtu, pat ja īsta atvaļinājuma nemaz nav. Jūlijā zāle un nezāles aug lēnāk, puķes zied ilgāk, rēķini ir lētāki un priekšniekiem no tevis vajag mazāk. Vārdu sakot, dzīve rādās rožainākās krāsās tiešā un netiešā nozīmē.” 

Vai arī jums jūlijs dzīvei piešķir atvaļinājuma sajūtu, pat, ja atvaļinājuma nav? Un viss rādās rožainās krāsās? Par pēdējo gan nebūtu jābrīnās, jo rozes nupat nomainījušas peonijas un saziedējušas pilnā krāšņumā. 

Reiz sensenos laikos mans onkulis nodarbojās ar rožu audzēšanu tirgošanai. Prātā palikusi roze ar nosakumu Super Star – gaiši sarkana, smaržīga, skaista. Šī šķirne bija ļoti pieprasīta, ļaudis labi pirka, un, jo garāks kāts, jo dārgāk maksāja. Kaut kāds jocīgs uzskats toreiz valdīja – ka kāts gandrīz svarīgāks par ziedu. Izlaidumos un kāzās apsveicamie stāvēja, turot uz rokas garkātaino ziedu krāvumu, un īpaši laimīgi nelikās. Bet varbūt bija? Jo toreiz uz lieliem godiem uzdāvināt, piemēram, peoniju pušķi noteikti neskaitījās labais tonis. Nabagam piedodams, bet, lai nodemonstrētu apkārtējai pasaulei, ka dzīvo pārticībā, vajadzēja rozes. Ar gariem kātiem. Vai neļķes. Vēlams, sarkanas. 

Ai, kad tā atceros – pat puķes manā jaunībā taču bija deficīts! 

Reiz visa ģimene posāmies uz radinieku kāzām. Toreiz jau biju precējusies, un vīramāte dzīvoja laukos, kur puķes svinīgiem gadījumiem laikus jāaizrunā dārzniecībā, citādi neceri, ka vajadzīgajā dienā dabūsi. Aizrunājām. Esot liela rinda, nedēļu pirms pasākuma ziedi jāizņem, citādi palikšot bešā. Nu ko? Ja nav variantu, tad nav, braucām pēc neļķēm, kuras, sapakotas tīstokļos, ka tikai paši galiņi laukā, izskatījās pēc saspiestiem, neizplaukušiem pumpuriem – ja uzreiz pagrabā ar visiem papīriem un spainī iekšā, tad pēc nedēļas būšot īsti labas. Dārgas puķītes, bet sapirkāmies daudz – vīramātei, paši sev, vēl tur kādam radiņam, kam nebija iespēju pie ziediem tikt. Braucot uz zagsu (tulkojumā: ,,zapis aktov graždanskogo sostojaņija”), vēl netinām papīrus nost, tikai īsi pirms ieiešanas ceremoniju zālē, tā sacīt, lai ziedi svaigāki… Nebija gan svaigi. Bija novītuši. Un kā lai tādus pasniedz līgavai?! 

Kā toreiz viss beidzās, vairs neatminu, šķiet, saņēmu neļķu galvas saujā, lai citi neredz, ka vecas, un pa to burzmu tāpat jau aizgāja. Kāzas padomju laikos svinēja brangas, simts viesu kā minimums, un kurš tais puķu kalnos paspēja noredzēt, ko kurais iegrūdis… 

Kad runājam par apsveikšanām, gribas pieminēt manu mīļo Skaidrītes tanti, kura vienmēr atceras visas radu un draugu jubilejas. Ne tikai dzimšanas un vārda dienas, bet arī kāzu gadskārtas un visādus citādus ievērojamus datumus. Man ar tāda veida atcerēšanos ir švaki. Patiesībā pat ļoti švaki, ko lūkoju attaisnot ar to, ka ir pārāk daudz draugu un paziņu. No vienas puses jauki, bet no otras dažreiz esmu jutusies tiešām slikti, kad saprotu, ka atkal kādu esmu aizmirsusi, kādam neesmu laikus piezvanījusi, kādu caur FB aizmirsusi apsveikt. Katrs cilvēks pats sev ir ļoti svarīgs, un pieļauju, ka visi gaida apsveikumus. Jautājums tikai, kādus.   

Nesen zvanīju Skaidrītes tantei, lai pasuminātu viņas jubilejā. ,,Ak, Ingucīt, ja tu zinātu, kā es esmu nogurusi! Visu dienu to vien daru, kā atbildu uz apsveikuma zvaniem un uzņemu ciemiņus,” tante atzinās. ,,Man jau prieks, ka tik daudzi piemin, bet spēka vairs nav nevienā nagā.” Var saprast ļoti labi. Cilvēkam pāri astoņdesmit, un visi viņu mīl un cenšas atcerēties, un sveikt, un iepriecināt. Bet beigu beigās iepriecinājums pārvēršas par apgrūtinājumu. ,,Ja varētu iekārtot tā, lai visi labie vārdi, kuru šodien ir pārpārēm, izretotos gada garumā. Tad gan es būtu laimīga,” tante nopūtās. 

Kā atrast robežu? Varbūt ir vērts savus mīļos vecīšus atcerēties biežāk, nekā tikai svētku datumos? Atrast laiku, lai piezvanītu, sirsnīgi aprunātos. Viņiem tik daudz kas uz sirds, bet reti atrodas kāds, kuram gribas vienkārši paklausīties. Par karu, ko cenšas neielaist domās, tomēr uztraucas par bērniem un mazbērniem. Par jaunu pandēmijas vilni, ko sola uz rudeni, un vai tad atkal būsim šķirti cits no cita? Par pieaugošo dārdzību un to, ka ,,vecie jau izdzīvos, viņi pieraduši knapināties, bet kas notiks ar jaunajiem, kam viss gājis no rokas, un nu pienāks grūtāki laiki”? Tās dāvanas, ko pasniedzam jubilejās, viņiem jau nemaz nevajag, jo parasti dzīves laikā daudz sakrājies un visa pietiek – i trauku, i gleznu, i daiļu seģeņu. Tikai uzmanības nekad nav par daudz. Tādas īstas un neviltotas, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. 

Jūlijs krāšņojas pilnos ziedos. Skatos uz rozēm un domāju par cilvēkiem. Baltās, smaržīgās maijrozītes, kas vecos laikos auga katrā sētā – pats vienkāršības iemiesojums, bet pamēģini noplūkt un jutīsi, kas par ērkšķiem! Sarkanā roze – liktenīgā sieviete. Baltā uz stingra kāta kā cēla, pašpārliecināta līgava kāzu kleitā. Košā parka daiļaviņa, kura pēc noziedēšanas vieglprātīgi izkaisa savas lapas pa vējam… 

Dieva dārzā katra puķe ir mīļojama un saudzējama. Mīļosim un saudzēsim arī mēs cits citu!

pagriezties un neatskatīties 

kā roze nozied

vasaru aiznes pirms

noliek plauktā ziedlapu kamolu

viss ir viens.

viss ir pavediens

/Sandra Vensko, 2022.gada 5.jūlijā. Nejauši pamanīts FB slejā/