Labdien!
Sveicieni visiem no Piebalgas puses, kur esam pārlaiduši, bez pārspīlējuma sakot, gadsimta vētru. Tās bija šaušalīgas piecpadsmit minūtes, kad zeme ar debesīm sagriezās kopā, it kā virs mākoņiem kāds kultu uzputeni – balts un melns šķīda pa gaisu, ābeles dārzā locījās līdz zemei, un tiem, kas nepaspēja pamukt zem jumta, lietus sakapāja miesu zilumos. Mēs ar mazdēliņu sākumā ieinteresēti skatījāmies pa logu, bet tad palika tik bailīgi, ka aizvilkām žalūzijas. ,,Iejais, pejēkais viuks dupsīgs,” mans trīsgadnieks bažījās. ,,Lielais pelēkais” ir viņa bubulis, tāpēc, ja man jāstāsta pasaka, tā gandrīz vienmēr ir par labo rozā vilku, kuru visi mīl un kurš nekad nevienam nedara pāri.
Tagad, vecpiebaldzēniem satiekoties, pirmās sarunas ir par vētru un tās nodarītajiem postījumiem. Par laimi cilvēki nav cietuši, bet daudzu īpašumi gan. Kādam jumts ielauzts (manam kaimiņam pusi jumta norāva), kādam siltumnīca aizgājusi pa gaisu, bet visvairāk skādes lauzto koku dēļ. Un mūsu mīļie ,,Saulrieti”, nabaga ,,Saulrieti”! Skalbes muzejmājas apkārtnē pašlaik neiedomājami skati - koki sakrituši krustu šķērsu, daudzi lūzuši kā sērkociņi, citi izrauti ar visām saknēm. Posts un bēdas, ka ne izsacīt! Ko vētras laikā darīja Kalna gars? Sadzēries saputoto Alauksta ūdeni, ielīda alā un aizmiga? Muzeja meitenes šobrīd aicina katru, kam Kārlis Skalbe sirdī, doties palīgā pārvarēt nelaimi. Kā Līva rakstīja FB – katrs apmeklētājs, kurš atbrauks ciemos un nopirks biļeti, dos savu artavu apkārtnes atdzimšanā. Jo skaistā ,,Saulrietu” māja par laimi (brīnums, īsts brīnums!) cietusi tikai nedaudz, un muzejs turpina darbu.
Dabas spēks ir neiedomājams. Lielāks par visu. Vienu dienu tas liek drebēt zemei, bet citu jau glāsta kā ar maigu mātes roku. Sinoptiķi biedē ar lietus plūdiem, bet, mīļie ļaudis, Jāņi taču nāk, dodiet mums saulainu laiku!
Par spīti visam, zeme zied. Jāņu vainagiem pietiks gan margrietiņu, gan jasmīnu, un arī pojenes jau raisa pumpurus. Savā pirtiņā spraužu aiz sijas, kas nu kuro reizi plūcams – ceriņzaru, gundegu, maijrozīti, piparmētru. Tas mans puķu kalendārs. Kad vēlā rudenī rūgteni izsmaržos pēdējā mārtiņroze un skujas nobirdinās kadiķa zariņš, būs skaidrs, ka gads pie beigām un jāsāk gaidīt jaunu pavasari.
Tā. Tiktāl nu būtu – par vētru jums izstāstīju, gaidāmie Saulgrieži pieminēti. Ko vēl?
Lasu feisbukā spalvas māsas Baibas Zīles ierakstus, un secinu, ka dažiem bezmaz uz katra soļa atgadās kaut kas aprakstīšanās vērts. Vai arī viņi PROT IERAUDZĪT. Kā lieliskā tulkotāja Silvija Brice, kura katru rītu agri, agri dodas uz vienu un to pašu jūras malu, un katrreiz ierakstā kopā ar bildēm uzbur jaunu, krāsainu un ļoti dzīvu saullēkta ainu. Nu jā. Laikam, lai kaut kas gadītos, ir jāriņķo, kā Pietuka Krustiņš teiktu, ,,pa visu firmanentu”. Bet ko es? Pāris kilometri no rīta ar suni pa ierastu maršrutu ,,līdz ceļa galam un atpakaļ” un pie rakstāmā galda klāt. Nu, kad esmu apņēmusies rakstīt katru sestdienu pa vēstulei, ir jāapņemas arī vairāk pastaigāt un pabraukāt. Galu galā Piebalga nav tikai Vecpiebalgas ciemata centrs, kur dzīvoju! Tepat netālu visādi skaistumi atrodami, nemaz nerunājot par kaimiņpagastu sirds un acuprieku piedāvājumu.
Šeit noteikti jāiestarpina, ka Piebalga nav nedz Vecpiebalga viena pati, nedz arī Jaunpiebalga, Zosēni, Kaive vai Ineši. Piebalga ir sens kultūrvēsturisks novads, kura robežas īsti nav nosakāmas. Laika gaitā notikuši dažādi pārveidojumi, mainījušies gan kungi un valdītāji, gan viņu īpašumu atzīmes. Plašākā nozīmē par piebaldzēniem sevi var dēvēt, piemēram, arī Jumurdas ziemeļdaļas iedzīvotāji, kuru senču mājas reiz ietilpa Piebalgas novada sastāvā, liela daļa liezēriešu un noteikti rancēnieši, jo Ranka un Jaunpiebalga ilgi bija viena draudze. Savukārt Vecpiebalgas draudzē ietilpa plašs apvidus līdz Vējavai, kā arī daļa no tagadējās Liezēres, bet zviedru valdīšanas gados pat Mēdzūla. Livonijas laikmetā Piebalgas pilsnovada sastāvdaļa bija arī Taurene, tāpēc šodien visi daudzie mākslinieki, rakstnieki un aktieri, kas vasarās mitinās mūsu pusē un lepojas, ka ir pa daļai piebaldzēni, parasti tiešām tādi arī ir.
Visa augšminētā dēļ gadās arī pārpratumi. Mūsu Jelgavas kursa biedri mūs ir izmisīgi meklējuši Jaunpiebalgā, un pat Liepājas radi reiz smagi apmaldījās, saputrojušies nosaukumos.
Atgriežoties pie Jāņiem. Svinēšanas pieredze man gana liela, bet diezgan mierīga. ,,Kā tad!” vīrs nosmejas, kad šito viņam pavēstu. Nu labi. Bet neiešu jau visai Latvijai stāstīt, kā reiz pēc jautras jandalēšanas noliku galvu uz spilvena blakus kaķenītei, kura no rīta izrādījās apbērnojusies un, apkopjot savus kaķēnus, pie viena aplaizīja arī mani. Nē, nē, man patīk svinēt skaisti! Ar jēgu, tā sacīt. Reiz kādā Skalbes atmiņu tēlojumā izlasīju, ka, uzkāpis savas mīļās Piebalgas mājas otrā stāva balkonā, dzejnieks Saulgriežu naktī apkārtnē esot saskaitījis trīsdesmit trīs Jāņu ugunskurus. Pierunāju draugus doties pārbaudīt, cik čakli guņu kūrēji dzīvo septiņdesmit un vēl dažus gadus pēc Skalbes, un Līgo naktī devāmies uz ,,Saulrietiem”. Ap pusnakti uzkāpām balkonā… Miniet nu, cik uguntiņas saskaitījām? Divas! Tas esot tāpēc, ka agrāk iekoptie, plašie apkārtnes lauki sen mežiem apauguši, muzeja meitenes mierināja. Nu tie meži pārvērtušies kritalās…
Nezinu, kā ir labāk. Ja ik uz soļa kaut kas atgadās, vai arī tad, ja dzīvo rāmi un mierīgi?
Sirsnīgi suminot visas Līgas un Jāņus, novēlu katram kaut ko ļoti labu nākamnedēļ sagaidāmajos Saulgriežos piedzīvot!
