Salaca ir ceturtā nozīmīgākā lašupe Baltijas jūras reģionā, taču gadu gaitā upe aizaug, lašiem arvien grūtāk ir doties uz nārsta vietām, tādēļ šovasar makšķernieku klubs “Salackrasti” tīrīja upes gultni, veidojot nārsta vietas.
Lai arī redzams, ka Salacā strādā ekskavators, kas nav ierasta aina upē, romantiski to varētu raksturot, ka top lašu kāzu gultas jeb nārsta vietas šo darbu veic biedrība makšķernieku klubs “Salackrasti”, kas tagad ir arī Salacas apsaimniekotāji. “Tad, kad es augu pie Salacas, tad tā upe nebija tā aizaugusi, bija arī zivis - vimbas ar bariem skrēja, bija ļoti daudz lašveidīgo, nārsta vietu, apmēram 70 lašu gultas. Laši veido gultiņas, kur taisīt sev kāzu procesu. Tā kā ar cilvēkiem, tāpat ar zivīm notiek, jo izvēlas katra savu pārīti, tad mīlējas,” saka Imants Dambis, vietējais iedzīvotājs, “Silvēveru” saimnieks.
Salacas aizaugšanai iemeslu ir daudz - gan padomju laika mantojums no fermām upes krastos, gan šodienas intensīvā lauksaimniecība, ne tikai tas vien. Neko nedarot, lai mazinātu upes aizaugumu, nākotnes perspektīva Salacai būtu bēdīga. “Tā arī būtu, ka ar laivām būtu pa mežu jābrauc, jo ar katru gadu aizaugums paliek lielāks, lielāks, lielāks. Ūdeņaugam jau tas ir labvēlīgi. Klimats mainās, siltums, tas tik aug un zied, jo vēlēna šeit ir ap pusmetru bieza, to neviena zivs vairs nevar pārvarēt,” saka Oļegs Sumčenko, biedrības “Salackrasti” valdes loceklis.
Ideja par ekskavatora izmantošanu noskatīta Zviedrijas pieredzē, veidojot lašu nārstu vietas, tika nolemts rakstīt projektu tehnikas iegādei.
Vispirms ar ekskavatoru tiek noņemts lielais aizaugums, tad vēl lietā tiek likts sūknis. Firmu, no kuras gādāts ekskavators, savā ziņā gan pārsteidza Salacas apsaimniekotāju iecere – šo tehniku izmantot upē. Var gan rasties jautājums, vai, strādājot upē ar tehniku, tas nekaitē dabai. Oļegs Sumčenko: “Tur viss ir kārtībā! Ir tehniskie noteikumi, ko mēs varam darīt, ir jābūt bonām upē, kuras mums tur lejā stāv krastā, ja gadījumā kāda avārija notiek, tad tiek bonas pievilktas priekšā, mums ir ekskavatoram ekoloģiskās smērvielas, ekoloģiskās eļļas, jo bez tām nemaz nevar upē rādīties. Ir jābūt visam, lai dabai darītu tikai labu.”
Biedrībai “Salackrasti” līgums par upes apsaimniekošanu vēl ir turpmākos astoņus gadus, bet, kā vērtē Atis Apelis, arī divos iepriekšējos gados ir jau izdevies paveikt daudz, vispirms jau domājot par zivju aizsardzību. Ir uzstādītās video novērošanas kameras un arī iegādātās termokameras. Bet turpmākajiem gadiem darba netrūks.
Šoruden darbiem upē laiks vēl ir līdz 15. septembrim, tad jau drīz sāksies nārsts. To “Salackrastos” gaida, lai varētu arī vērtēt, vai šis upes tīrīšanas darbs ir vainagojies panākumiem.
