Vasaras saulgrieži bērnības atmiņās

Viena no manām spilgtākajām Jāņu atmiņām ir pavisam nesena. Tik lielu rudzupuķu lauku vēl nekad nebiju redzējusi. Violeti, rozā un tumši zili ziediņi stiepās teju līdz horizontam. Lai gan bijām atbraukuši lasīt tos Jāņu vainagiem, no skaistuma noreibu - nezināju, kas man jādara. Kamēr citi skriešiem iebrida laukā, gribēju aizturēt elpu un uz mirkli apstādināt laiku. Šādas atmiņas liek aizdomāties.

Bērnības Jāņus īsti neatminos. Atmiņā vien daži brīži. Zaļumballes dzīvās mūzikas pavadījumā meža vidū. Man bija kādi astoņi, varbūt deviņi gadi. Nāca žāvas, kamēr pieaugušie - ģimene un paziņas - no sirds griezās virpulī uz deju skatuves. Pirmo reizi redzēju jāņtārpiņus, par kuriem iepriekš biju dzirdējusi tikai pasakās. Sapņoju - un to daru vēl aizvien -, vērodama dzirksteles, kas tiecas pretī debesīm. Ak, agrāk Jāņu ugunskuri likās kā debesskrāpji. Ziniet, par ko tagad nāk smiekli? Ar tuviniekiem gribēju iet meklēt papardes ziedu. Nesapratu, kāpēc apkārtējie hihināja.

Vaicāju draugiem, kādas ir viņu spilgtākās atmiņas no bērnības vasaras saulgriežiem.

Zandai Betijai Šīrei ir deviņpadsmit. Viņa lepni saka, ka dzīvo laukos, un uzsver, ka Jāņus, kopš sevi atceras, svinējusi radu lokā. “Svētki vienmēr bijuši mājās un vienmēr asociējušies ar ģimeni, īpaši vecvecākiem. Pats galvenais bija Līgo dziesmas. Kad biju maza, vecmamma spēlēja akordeonu - visi dziedāja un dejoja. Šobrīd, atskatoties uz bērnību, ir mazliet skumji, jo svētki plašā radu lokā tiek svinēti retāk. Tam piekrīt arī 30 gadu vecais Reinholds Nulle. “Šobrīd mazāk brauc ciemos. Katram sava dzīve, draugi un ģimenes. Kādreiz bērnībā radinieki un paziņas vairāk sanāca kopā. Viss notika pilnā sparā,” atzīst Reinholds un uzsver, “kovids ietekmēja svētkus, taču šogad viss atsāksies.”

Zandas ģimenē ik gadu tiek iekoptas dažādas tradīcijas. Kā ir klāt Līgo vakars, zina, ka jābrauc pēc meijām un jāņuzālēm, ar ko rada svētku noskaņu. “Sēdējām zālītē pie mājas un pinām vainagus. Arī mājdzīvniekiem bija vainadziņi, īpaši no āboliņiem vai rudzupuķēm.” Vienmēr notikusi gatavošanās arī ugunskura kuršanai, iepriekš salasot zariņus: “Agrāk ciemā bija sacensības, kuram augstāks ugunskurs un kura dūmus varēs labāk redzēt.”

Neprecētām meitām Jāņu naktī jānoņem savi vainagi un jāmet koka zaros. Cik reizes vainags tajos neieķeras un nokrīt zemē, tik gadus vēl jāgaida līdz precībām, - ticējums, kuru zina teju vai katra jaunā dāma. “Vienu brīdi mēģinājām kokā mest vainagus. Man negribējās, jo - ja nu tur paliek un vairāk nedabūšu atpakaļ? Gribas taču vēl uzvilkt! Bet - kad tu esi bērns, tomēr ir interesanti, pēc cik gadiem aprecēsies,” par spilgtākajām Jāņu atmiņām stāsta 21 gadu vecā Līga Dziļuma. “Zinu, ka citi Jāņu rītā iet mazgāties avotā, bet es neko tādu neesmu darījusi.”

Reinholds saka, ka Jāņi no bērnības nav mainījušies, tikai pats ir pieaudzis. “Visi radinieki sabrauc kopā uz laukiem. Kopīgi ejam pēc meijām, ar tām rotājam pagalmu un lapenīti. Tiek veidoti bluķi iekuram, ar zāģi iezāģējot galu. Lasām arī jāņuzāles. Meitenes Līgo dienā pin vainagus, bet pērnā gada - vakarā sadedzina. Atceros, kā bērnībā vienmēr pa radio skanēja Ufo un Fredis. Visi sasēžas pie galda, dzied dziesmas un dejo.”

Tradīcijas nekur nav pazudušas, taču tās izpaužas citādi - jau ar citiem cilvēkiem, atzīst Zanda. Var teikt, ka ar laiku viņi kļūst vecāki un attālinās, taču svinīgā kopības sajūta nekad nepazūd. “Vēl aizvien jūtos kā bērnībā. Dažkārt klāt nāk citādākas tradīcijas. Iemācāmies kaut ko no citiem - pārveidojam un paši pilnveidojamies. Naktī kuram ugunskuru un dedzinām dienā pītos vainagos ar domu - viss negatīvais, kas tajā iepīts, paliek aiz muguras, ir kā jauns sākums.”

Līgo un Jāņu diena ir ne tikai vasaras saulgriežu svētki, bet arī vārda dienas. Lai gan kalendārā ierakstītie šie sarkanie datumi ņem virsroku, tas nemaina svinīgo noskaņojumu. Līga par savu piedzīvoto izsakās pozitīvi: “23. jūnijā aizbraucām uz laukiem, sanesām malku. Tad pasaka: “Bāc, es taču aizmirsu, ka tev vārda diena!” Līgo un Jāņi vienmēr vairāk ir uztverti kā vispārpieņemti svētki, nevis kā vārda dienas. Citādāk jau, protams, bija bērnībā, kad vecvecāki bija dzīvi - vienmēr atcerējās. Bet tagad paziņas raksta dažreiz pat pēc svētkiem! Varētu teikt, ka tāpat ir īpaši - apzinies, ka tā ir tava vārda diena, zini, ka arī citi to atzīmē - mauc un svin! Visiem ir labi!”

Jāsteidz palīgā gatavot svētku galds, vēl pēdējie gatavošanās darbi, lai grieztos virpulī līdz rīta gaismai. Par izvairīšanos no kukaiņiem Reinholds iesmej, - ja nepalīdz pretodu līdzeklis, jāpastāv vairāk dūmos. Tur odi nelido.

Novēlu katram ar saviem mīļajiem sagaidīt rītausmu! Padarīsim skaistus šos svētkus arī pašiem mazākajiem, lai arī viņi - tāpat kā mēs - reiz atminētos kopā pavadīto laiku un tādus mazos brīnumus kā jāņtārpiņus.