Palīgā saucienus no tiem, kuri ģimenēs cieš no vardarbības, krīzes centri, policija un pašvaldības saņem teju ik dienas. Nošķirt varmāku no cietušā izdodas reti. Viens no galvenajiem iemesliem - cietušie joprojām negrib un baidās ziņot, vai arī netic, ka iestāžu reakcija būs ātra un efektīva.

Saspiestas rokas, kāja ģipsī, zila acs, aiz bailēm ārpus mājas pavadītas naktis. Savu stāstu par vīra vardarbību, kas turpinājusies gadiem, ReTV Ziņu dienestam uzticēja kāda sieviete, kura nevēlējās atklāt savu vārdu. “Ne tik daudz, cik sists, cik spiests, grūsts, vilkts. Bērni arī tieši tāpat. Meita ir lēkusi pa vidu un teikusi, – ja tu žņaugsi brāli, žņaudz mani arī nost. Tā agresija izpaužas uz visiem ģimenes locekļiem. Un tad tu mūc ārā, jo tas izdzīvošanas instinkts ir milzīgs tajā brīdī, tas adrenalīns. Jā, ir gulēts mašīnā, ir gulēts uz ielas, ir gulēts koridorā uz grīdas,” stāsta Sandra (vārds mainīts), cietusī no vīra vardarbības.

Vīrs kļuvis agresīvs ikreiz, kad iedzēris. Policijā Sandra nekad neesot vērsusies, jo nav bijis ticības, ka tā kaut ko panāks. “Kaut kāda sava ietekme sabiedrībā [viņam] ir. Tu pasaki, ka tu sauksi policiju, tad ir tāds nozviedziens – nekas jau no tā nemainīsies, tu neko nepanāksi, tāpat ir paziņas, ir radi, kas strādā policijā”.

 “Šādos gadījumos – viens, viens, nulle, piesakām šo problēmu, turklāt - gan kvalitātes kontroles nolūkos, gan visu citu apsvērumu dēļ mūsu sarunas tiek ierakstītas. Mēs pēc tam varam pārbaudīt, ja kaut kāda ne tāda rīcība bijusi no arī policijas puses,” skaidro Lauris Arājs, Valsts policijas pārstāvis.

Sandra no vardarbīgajām attiecībām ir aizgājusi, bet ReTV Ziņu dienesta intervētie eksperti norāda – līdzīgās situācijās noteikti jāvēršas policijā, lai pēc iespējas ātrāk varmāku nošķirtu no upuriem. “Tiek noformēti visi atbilstošie dokumenti, uz astoņām dienām viņu tad lūdz neuzturēties mājās, ir aizliegums tuvoties cietušajai un viņas izvēlētajām vietām,” pauž Irina Mazurika, centra “Marta” speciālistu komandas vadītāja.

Šādi vardarbības upuris iegūst laiku atgūties no notikušā un izlemt, ko darīt tālāk. Var lūgt policiju nodot informāciju tiesai, lai tā nošķiršanu pagarinātu. Otra iespēja, - ja vardarbības epizode bijusi jau pirms kāda laika, cietusī pati var vēsties tiesā, lūdzot, lai varmākam aizliedz ar upuriem kontaktēties vai liek pamest dzīvesvietu – tā ātri var iegūt aizsardzību uz 30 dienām. Taču, kā rīkoties situācijā, ja varmāka padzen no mājām un atņem telefonu? “Mēs parasti šajos gadījumos runājam arī par drošības plānu: tava rīcība gadījumā, ja tevi izmet no mājām, tad būtu forši, lai tev ir dokumentu kopijas pie radiem, lai kāds ekstra telefons kaut kur glabātos, tādas kā darbības, kas ir laikus saplānotas - gadījumā, ja ir tāda krīzes situācija,” saka Irina Mazurika.

Speciālisti atzīst - sarežģīti dot universālus padomus, ja zināms, ka katrs gadījums ir unikāls, tomēr gadiem ilgi paciest vardarbību nav vēlams ne vien sevis, bet arī bērnu dēļ. “Bērni mācās dzīvi no mums. Bērni mācās attiecību veidošanu no mums, bērni mācās arī tādas mazas, niansētas sadzīves lietas, kā paciešanu vai pieņemšanu utt., un es nezinu, kurš no vecākiem gribētu, lai viņu bērns izaudzis arī, tā teikt, ar noliektu galvu paciestu pret sevi vērstu vardarbību, par to nevienam nestāstītu utt.,” saka Laila Balode, centra “Dardedze” valdes locekle, Konsultāciju daļas vadītāja.

Pandēmijas laikā vardarbība ģimenē kļuvusi par sevišķi akūtu problēmu, tāpēc policija uzsver - tās darbībā šādu konfliktu risināšana kļuvusi prioritāra. Citu ekspertu skatījumā gan kārtības sargātāju kompetence šajā jomā attīstoties pārāk lēni. 

Foto: Freepik