Varakļānietis uztaisa koka velosipēdu, viskija krānu un atjauno krustus

Varakļānu ielās līdzās ierastajiem transportlīdzekļiem uzmanību piesaista kāds īpašs braucamais – koka velosipēds, kas tapis pirms trim gadiem mājsēdes laikā un līdz ar to iemantojis nosaukumu “Kovids”. Tā izgatavotājs  varakļānietis Gunārs Puntužs, pēc profesijas kokapstrādes inženieris – tehnologs. Lai klātienē iepazītos ar šo prasmīgo vīru, dodamies ciemos uz Varakļāniem.

Puntužu mājas, kas atrodas pašā pilsētas centrā, var lepoties ar sakoptību un gaumīgu vidi, arī pats saimnieks mūs sagaida smaidīgs, pie rokas turot savu koka velosipēdu, jo, piesakot ciemošanos, uzsvaru esam likuši vien uz to, taču, kā izrādās, mūs vēl te sagaida pārsteigums. “Man tāds tuvāks no koka materiāliem ir saplāksnis – tepat Rēzeknē ražotais,” atzīst Gunārs. “No tā dzīves laikā daudz kas taisīts, bet ienāca prātā doma, ka vajag uztaisīt arī velosipēdu.  Radās pirmie zīmējumi, sava loma te arī Kovida laikam, kad iet un braukt nekur nedrīkstēja,” stāstot par sava braucamā tapšanas procesu, Gunāra acīs jaušams gandarījums un prieks, jo paveiktais rezultāts ir tiešām neparasts un acij tīkams. “Protams, lai ar to varētu braukt, noziedots tika arī vecs metāla velosipēds, no kura ir izgrieztas visas daļas, kas saistījās ar rotāciju, berzi, tostarp gultņi, zobrati, ķēdes,” skaidro Gunārs, piebilstot, ka velosipēds tapis triju mēnešu laikā, taču neba katra diena veltīta tā meistarošanai. Tā cītīgi strādājot, visticamāk, pāris nedēļās varētu uztaisīt. Nu jau ar to nobrauktas trīs vasaras uz darbu, šovasar startēts pats sacensībās. “Cilvēkus jau piesaista tādas lietas, jūtu, ka ir interese. Paziņas sākumā jautāja, vai esmu to koka riteni no Vācijas atvedis, jo man meitiņa Vācijā dzīvo. Nav, nav Vācija, tepat tapis,” nosmaida Gunārs, piebilstot, ka ik vasaru Varakļāni svin novada svētkus un to ietvaros notiek arī velobrauciens. “Pēc Kovida pauzes šogad atkal tas tika rīkots, un es piedalījos. Atbilstoši koka velosipēdam savā vecuma kategorijā ieguvu koka medaļu – bija ceturtā vieta,” smaida meistars.  

Bārs degvielas kannā un koka brilles maratonā

Līdzcilvēku uzmanību pievērsušais velosipēds nav vienīgais Gunāra darinājums. Gunārs laipni aicina mūs savā sētā un slēdz vaļā durvis darbnīcai, kas iekārtota kādreizējā kūtiņā. “Tad, kad nav mājas darbu, kas ir obligāti jāizdara, pārsvarā mans laiks tiek pavadīts darbnīcā. Te top dažādas lietas gan sadzīvei, gan vaļaspriekiem. Tā kā esmu bagāts, jo man ir trīs meitas un seši mazbērni, tad tieši viņi nereti ir iedvesmotāji jauniem darbiem,” atzīst Gunārs, rādot otru, mazāku koka velosipēdu, kas uztaisīts mazdēlam, arī atpūtas  krēslu un  loku šaušanai. Tas viss no saplākšņa, kas esot ļoti kvalitatīvs un apstrādē pateicīgs materiāls. No tā Gunārs uztaisījis arī tauriņu, ar ko saposties, ejot uz  Varakļānu pilsētas svētkiem, brilles, ar kurām startēts velobraucienā, un pašreiz tapšanas stadijā ir īpašos rakstos veidoti ķeblīši mājai. Kā atzīst pats meistars, tā ir atpūta garam no ikdienas darbiem. 

“Man patīk strādāt vienatnē, un visbiežāk tās ir tādas lietas, kuras nebūt nav sadzīvē kritiski nepieciešamas. Piemēram, šis cirvis,” stāsta Gunārs, rādot neticami skaistu cirvi, kas vairāk atgādina mākslas priekšmetu, ne sadzīves lietu. “Ne es ar viņu malku skaldīšu, ne ko citu, vienkārši bija interese ko tādu uztaisīt. Metālapstrāde, raksta kodināšana, veidošana, metāla ielaidumi, tas viss radīja interesi un iedvesmu, taču praktiski, ja tā paskatās, faktiski nekam nederīgs priekšmets,” nosmej Gunārs. “Tā tāda atpūta garam, jo fizisku piepūli šis darbs neprasa. Jā, man ir kādreiz citi teikuši, ka “tu tak varētu biznesu taisīt”, taču es gribu, lai šis darbs paliek priekš manis paša. Ja būs bizness, tad būs klienti, viņu vēlmes, viņu termiņi. Tagad es taisu, ko es gribu, kad es gribu un kā es gribu,” atzīst meistars. Tiesa, kāds darbs tiekot izpildīts arī uz pasūtījuma, taču pamatā viss sev, tostarp īpašais viskija krāns, jo, kā atzīst Gunārs, labu viskiju viņš protot novērtēt. Arī kopā būšanu ar draugiem.  “Bija man veca degvielas kanna, iedvesmojoties no internetā redzētām idejām, uztaisīju tajā bāriņu. Kad atnāk draugi, kad jāpārspriež globālas lietas un jārisina problēmas, tas noder,” nosmejas Gunārs. “Bet no materiāliem es ne tikai ar koku strādāju, esmu mēģinājis akmeni slīpēt, pulēt, metāla darbi, metināšana. Viss kaut kas ir pamēģināts. Es jau saku, ja rokas aug no pareizās vietas, garlaikoties nav laika, vienmēr var atrast, ko interesantu padarīt. Es daudz skatos arī internetā, ko citi veido, pārveido, brīnos un priecājos par viņiem, arī pašam tad gribas ko darīt.”

Un te nu nav šaubu, jo Puntužu mājās Gunāra paša taisīts ir gan kubuls un āra mēbeles, paša metināta siltumnīca un projektēts saules pulkstenis, vairākas mēbeles mājās un pat laiva. “Mēs ar meitām un viņu draugiem vismaz reizi gadā izbraucam laivu braucienā, parasti tās nomājam, bet tad izdomāju – kādēļ nomāt, jāuztaisa sava laiva! Tā arī no tā paša Rēzeknes saplākšņa sāku taisīt. Viss vēl ir tapšanas procesā, vēl jālako, jāpulē, sēdekļi jātaisa, airi jāpabeidz. Tad, cerams, jau nākamvasar varēsim laivot paši ar savu laivu,” cerīgi nosaka Gunārs.  

Ik Līgo nakti iet apkārt kādam ezeram

Šogad Gunāram aprit sešdesmit un savas dzīves lielāko daļu viņš esot pavadījis Varakļānu vidusskolā. Vienpadsmit gadus kā audzēknis, nu jau 26 gadus kā skolas saimnieks.  Savukārt no darba brīvajā laikā viņam patīkot skriet un doties garākos pārgājienos. “Varakļānu novadā nav tādu garāku ceļu, pa kuriem es vismaz reizi nebūtu savām kājām gājis. Ir arī tālāki ceļi, pagājušajā gadā bijām Alpos, gājām apkārt Monblānam, šogad bijām Somijā, gājām Lāča taku Somijas ziemeļos. Un vēl mums ar sieviņu ir tradīcija – katru gadu Līgo naktī apiet kādu Latvijas ezeru. Esam apgājuši Lubāna ezeru, Rāznas, šogad gājām apkārt Ežezeram. Tā mums tāda kā programma – kamēr varam, tikmēr staigājam un katru gadu! Paldies Dievam, ezeru Latvijā ir daudz, vēl būs, ap ko iet,” nosmej Gunārs. 

Gunāra koka darbi pārsvarā ir viņa vaļasprieks, taču pēdējā laikā viņš pievērsies ceļmalas krucifiksu atjaunošanai, ko vairāk uzskata ne kā vaļasprieku, bet sirdsdarbu.   “Staigājot pa novadu, pamanīju, ka daudz kur krusti, kas ir ceļmalās, sādžās, ir bēdīgā stāvoklī. Radās doma tos atjaunot, taču līdztekus tam arī apzināt, kur savulaik šādi krusti ir bijuši, taču laika gaitā gājuši bojā un vairs nav. Manai iecerei atsaucās arī vietējie iedzīvotāji, un kopīgiem spēkiem mums jau ir izdevies uzstādīt trīs jaunus krustus, un zinu, ka tie nav pēdējie,” noteic Gunārs Puntužs, piebilstot, ka šo darbu viņš uztverot pat kā pienākumu, jo viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa ir katoļu baznīca.