Valda Blūma ģimeni pirms astoņdesmit gadiem izsūtīja uz Sibīriju, jo bija turīgi. Tēvs vadīja aptieku Ventspilī. Padomju vara baidījās, ka bagātie un izglītotie pretosies režīmam.

 “Protams, lai noturētu savu varu, vajadzēja tos gaišākos prātus, vajadzēja no viņiem kaut kā tikt vaļā. Citus izsūtīja, citus likvidēja,” saka politiski represētais Valdis Blūms.

Izsūtīšanas dienā Valdim bija vien gadiņš. Tēvu viņš iepazina tikai no fotogrāfijām un mammas nostāstiem, piemēram, uzzināja, ka tēta hobijs bijis bokss. Tēva liktenis Sibīrijā ir neskaidrs. Valdim vēlāk stāstīts, ka viņš ieslodzījuma vietā izdarījis pašnāvību.

Valdis pats ar mammu nonāca nometinājuma vietā Krasnojarskas apgabalā, upes krastā. Represiju organizatori uzskatījuši - ja jau no Baltijas, tad prot zvejot un gan jau kaut kā izdzīvos.

Pēc mētāšanās no vienas sādžas uz otru un dzīves pastāvīgā pusbadā 47. gadā Valdis ar mammu nelegāli atgriezās Latvijā. Pēc pusotra gada viņus izsūtīja otrreiz.

 “Mamma sāka brēkt, cik es atceros. Nu, kā – viņa, jauna sieviete, visu to jau bija izgājusi cauri, visas tās mokas un visu, kas tur bija. Viņa sāka brēkt, es viņu mierināju. Es viņai teicu – nekas, būs labi. Es atkal priecīgs – satikšu savus draugus,” pauž Valdis Blūms.

Otrreiz un uz palikšanu Valdis ar mammu atgriezās Latvijā tikai pēc Staļina nāves. Vēl pēc gadiem kopā ar sievu draugus Sibīrijā viņš apciemoja jau kā tūrists.

Par spīti smagajam dzīves sākumam, Valdis Blūms jaunībā izstudēja un kļuva par sporta treneri. Atsperīgu vieglatlēta soli viņš saglabājis joprojām, bet no sibīriešiem esot iemācījies neko nežēlot pat pilnīgam svešiniekam.