Sveiciens no rudenīgās Piebalgas!
Kas pie mums jauns? It kā nekas. Tāda apcerīga dzīvošana. Čaklajiem kaimiņiem dārzi nokopti, pagrabi piepildīti. Tādiem kā man, kam sakņu dārza nav, prieks par pēdējiem krāsainajiem ziediem piemājas puķu dobēs. Nostalģisks laiks, kad neko nopietnu īsti darīt negribas.
Vienmēr esmu daudz lasījusi, sākot jau no mazām dienām. Tagad mazdēliņš bieži lūdz, lai uzlieku televizorā multenīti. Mēs bērnībā izklaidējāmies ar grāmatiņām, jo – cik tad to multenīšu bija? Neatceros, kādā vecumā iemācījos lasīt, taču bērnības mīļākās grāmatas gan atceros. Lindgrēnas ,,Sālsvārnas salas vasarnieki”. Kestnera ,,Divas Lotiņas”. Grāmatas no sērijas ,,Pasaules tautu pasakas”. Piedzīvoju visu, ko manas paaudzes grāmatu tārpiņi bieži piemin – lielā, slepenā lasīšana ar bateriju gultā zem segas, grāmatas slēpšana zem galda, kad jāpilda mājas darbi, un tamlīdzīgi. Mazliet paaugusies, ķēros pie vēsturiskajiem piedzīvojumu romāniem – Valtera Skota ,,Aivenho”, Aleksandra Dimā ,,Grāfs Monte Kristo”, Tomasa Maina Rīda ,,Jātnieks bez galvas”, Kolinsa ,,Sieviete baltā” – rinda iestiepās garu garā. Vidusskolas gados literatūras skolotājas iespaidā (mācījos Liepājas J. Raiņa 6.vidusskolā pie skolotājas Āboliņas) sākās latviešu klasiķu dievināšanas periods.
Vārdu sakot, grāmatu lasīšana bija nepārejoša kaislība, un tagad pat grūti pateikt, kurā brīdī tā apsīka. Varbūt, kad dzima bērni? Kad pašai kā skolotājai bija ļoti daudz darba, un visa diena tāpat pagāja pie grāmatām, tikai pārsvarā pie izziņu, nevis daiļliteratūras? Divreiz beidzu augstskolu, trīsreiz krasi mainīju nodarbošanos, līdz beidzot nopietni pievērsos rakstniecībai un uz pārdesmit gadiem kļuvu caur un cauri rakstītāja, ne vairs tā kaislīgā lasītāja, kas agrāk.
Guntis Berelis savā, cik noprotams, ļoti ilgi tapušajā un beidzot pie lasītājiem nonākušajā grāmatiņā ,,…rakstīt…” atklāj sekojošo:
,,Gribam mēs to vai ne, bet radošums ir ciklisks. Ir posmi, kad rakstās jebkādā noskaņā, jebkurā laikā un vietā un nekas nespēj novirzīt autoru no taciņas, kuru viņš pasācis iet. (..) Un ir posmi, kad radošās būšanas top tik kleinas, ka gar logu braucošs tramvajs vai pēkšņs telefona zvans tās var nomaitāt pilnīgi un galīgi.”
Bereļa kungs par pieminētā apcerējuma tapšanu pavēstīja jau 2015. gadā. Septiņi gadi pagājuši… Cikliskuma zemā fāze? Pieļauju, ka autoram no tiem tālajiem laikiem līdz šodienai pa starpām iegadījās daudzi un dažādi darbi un pienākumi, tāpēc rakstīšana nevedās. (Neesmu sekojusi līdzi viņa aktivitātēm, jo kā rakstnieks Berelis man personīgi ir par šerpu; pastāvīgā līķu smaka viņa darbos šķebina, nevis raisa augstvērtīgas pārdomas.) Tomēr viņa domai par radošo būšanu kleinumu vēl pirms neilga laiciņa diezin vai būtu piekritusi. Atceros - bieži publiski postulēju, ka mani nekad un nekas netraucē rakstīt, ja vien ir skaidrs, kā un par ko, bet nu izrādās pienācis brīdis, kad jūtos kā iekritusi bedrē.
Manu radošumu nomaitāja krievu iebrukums Ukrainā. Pēkšņi nolaidās kā barjera – vairs nevaru parakstīt, jo kara šausmu lielumam nekāds mazums nestāv pretī. Pāris mēnešus vēl centos neaizmirst faktus, kas konspektīvi uz lapiņām salipināti pie sienas, gatavojoties jaunam romānam. Mēģinot aizgaiņāt sliktās domas, rakņājos internetā, lasot visu pieejamo par iecerētā darba galveno personāžu. Cerēju, ka, pamazām čubinoties noteiktas tēmas virzienā, iedvesmošos darbu turpināt, bet nekā. Cauri. Nerakstās. Radošā krīze, par kuru Berelis uzmundrinoši stāsta, ka ,,krīze rakstniekam ir visdabiskākais stāvoklis – ja iekšējie eņģeļi drāž iekšējos dēmonus un otrādi, tad viss ir labākajā kārtībā”.
Vispār, lasot augšminēto sacerējumu, bieži gribējās pasmaidīt. Jauki, ja cilvēks spēj uz sevi paskatīties ar humoru. Lūk, kā jūtas Guntis, kad viņam kā rakstniekam nerakstās: ,,Es topu kašķīgs, ar mani nav ieteicams kontaktēties, kas nav nemaz tik vienkārši, jo šādos apziņas stāvokļos telefons tiek izslēgts, uz e-pastiem neatbildu, bet, uz ielas ieraugot paziņu, steidzīgi pāreju ielas pretējā pusē. Reizumis parādās alerģija pret jebkādu ēdienu, citkārt neapturama rijība, sirds lec pa muti laukā neskaitāmo izdzerto kafijas krūžu iespaidā, pelnutraukā krājas nopīpēto cigarešu gali, galva tiek uzstājīgi dauzīta pret sienu, ka apmetumā caurums. Kāda suņa pēc man vispār vajadzēja ķerties pie rakstīšanas?”
Ar mani tik traki nav, bet neesmu jau arī tik ievērojama. Lai arī manā kontā ir diezgan daudz vēsturisku romānu, tostarp ,,Lizete, dzejniekam lemtā” par Kārļa Skalbes ģimeni, ,,Skolas Līze” par Matīsu un Līzi Kaudzītēm, ,,Ede, Pumpura sieva” par Andreju Pumpuru, ,,Piedod, Karolīne!” par Ati Kronvaldu, ,,Palieku tev uzticams” par Juri Neikenu, ,,Mazā klusā sirds” par Krišjāņa Barona sievu Dārtu un daži vēl. Bet tā nu noticis, ka arī man šobrīd ar rakstīšanu iet švaki, tāpēc turpināšu par lasīšanu.
Kopš nolādētā kara sākuma uz plauktiņa pie gultas atkal krājas grāmatu kaudzīte. Jau kuro reizi pārlapoju ,,Mērnieku laikus”, arvien atrodot ko jaunu, izlasīju vairākus sērijas ,,Es esmu” romānus, no kuriem nedalītu pirmo vietu piešķiru Ingas Žoludes ,,Vendenes lotospuķei”. Ļoti gaidu Gundegas Repšes versiju par Annu Brigaderi, bet cienītajai rakstniecei arī laikam krīze - TV raidījumu par romāna tapšanu noskatījos jau krietni sen, bet darba kā nav, tā nav. Protams, kāri ,,apriju” sen gaidīto lietuviešu rakstnieces Sabaļauskaites ,,Pētera imperatores” otro daļu, Annas Skaidrītes Gailītes mīlīgo ,,Mīli mani” par viņas dzīvnieciņiem, vēl un vēl. Nesmādēju kriminālos gabalus, taču jāatzīstas, ka tie visātrāk iekrīt atmiņu miskastē.
Diezgan bieži nākas atbildēt uz jautājumu, vai pati savas grāmatas arī pārlasu. Nekad. Vienīgi reizēs, kad gatavojos pasākumam, kurā jācitē fragmenti, atšķiru savu romānu un brīnos – vai tiešām tie ir mani teksti? Kā jau daudzi no mums, esmu datorikas upuris. Informācija glabājas failos. Kad kārtējās grāmatas fails tiek aizvērts, tas izdzēšas no atmiņas. Tikšanās reizēs ar lasītājiem šad tad nākas sarkt, jo pēkšņi vairs neatceros galvenā personāža dzimšanas datumu, kur nu vēl mazāk svarīgus notikumus, kas konkrētā romānā risinājušies.
Man ļoti patīk lasīt. Ne tikai tāpēc, ka tā ir laba izklaide, kas pie viena krietni paplašina redzesloku. Kā vēl citādi par baltu velti paceļosi pa pasauli, ja ne lasot ārzemju autoru grāmatas? Kā transformēsies laikā, ja ne iedziļinoties vēsturiskajos romānos? Stāsta, ka lasīšana paildzinot mūžu. Kaut kur dzirdēju, ka tā pat divarpus reizes samazinot Alcheimera slimības risku. Nu labi, ja arī šie apgalvojumi ir blefs, tad tas, ka regulāra lasīšana trenē smadzenes, šķiet katram saprotams.
Mums pieder daudz bagātību, ko nevar nopirkt par naudu. Viena no tām ir iespēja daudz lasīt. Jā, grāmatas ir dārgas, bet priekš kam tad pastāv bibliotēkas? Lielais vairums, cik nācies novērot, braucot uz tikšanos pie lasītājiem, ir tiešām kā gaismas pilis. Iegriezies bibliotēkā un stiep mājās, kādu literatūru vēlies. Lasi uz nebēdu katru mīļu brīdi! Daži tā dara, un ir tik aizkustinoši vērot, kā aizrautīgs grāmatmīlis izmato katru iespēju, lai palasītos grāmatā. Visi tik apsēsti nav. Matemātiski rēķinot, vidējs lasītājs pusstundas laikā izlasa apmēram 7500 vārdu. Nedēļā tie ir jau 50 000! Vesels vārdu birums, kas, protams, bagātina leksiku, un tad, ja pēkšņi jāuzstājas publikas priekšā, cilvēkam, kā saka, nav pēc vārda kabatā jāmeklē. Cik dažreiz nožēlojami izklausās runas vīri, kuri ilgi stostās, lāgā nemācēdami noformulēt savas domas. Tādus redzot, rodas jautājums – vai cilvēks vispār lasa? Visdrīzāk, ka ļoti maz un to pašu spiestā kārtā. Tomēr visādi var būt. Ir arī tādi, kas politiskajās debatēs vāvuļo un ber tekstus kā no pārpilnības raga, cits citu pārbļaudami kā gāganu karos, bet vienkāršā prāta spēlē, taujāti, kam pieder teksts ,,mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”, pēkšņi kļūst mēmi un sāk saukt visus klasiķus pēc kārtas, tikai ne īsto - veco, labo Blaumanīti.
Pēc pēdējās ,,Vēstules no Piebalgas”, kurā dalījos ar pārdomām par skolotāju ikdienu un kuras skatījumu skaits pārsniedza 13 tūkstošus, jutos samulsusi. Viens ieraksts internetā piesaista padsmit tūkstošu interesi, kamēr apjomīgi romāni mūsdienu Latvijā tiek izdoti labi, ja pāris tūkstošos eksemplāru, un arī tos ne vienmēr izpērk. ,,Tāda ir dzīve,” teiktu kāds no franču klasiķiem.
Tā nu, sēžot un prātojot, iztēlojos, cik jauki būtu, ja varētu ar jums, cienījamie manu vēstuļu lasītāji, aprunāties, lai dzirdētu arī jūsu domas. Tomēr grēks žēloties, jo tikšanās reizēs bibliotēkās un kultūras namos pie runāšanās tieku bieži. Ja Latvijas kartē katrā vietā, kur esmu ciemojusies, iespraustu krāsainu karodziņu, tā izskatītos gana raiba. Arī uz Jūrmalu ceļi ne reizi vien aizveduši, tāpēc no sirds jūtu līdzi Bulduru bibliotēkas aizstāvjiem, kas visiem spēkiem cīnās par savas gaismas pils saglabāšanu. Kaut viņiem izdotos! Un lai mums visiem gadalaikā, kad tumsa sāk pārmākt gaismu, izdodas pasmelties gaišumu labās grāmatās!
P.S. Par manām grāmatām vairāk informācijas atradīsiet manā mājas lapā – meklējiet!
