Vai kultūra ir ierocis karā?

“Pret dziesmu garu un dziesmoto revolūciju bezspēcīgi 1991. gada janvāra barikāžu laikā izrādījās mūsu ienaidnieku šaujamieroči,” Ukrainas kara pirmajās dienās koncertā “Brīvību Ukrainai” sacīja Atmodas laika līderis Dainis Īvāns. Šodien, kad vien pāris simtu kilometru attālumā notiek nežēlīgs karš pret Ukrainas tautu, mēs Latvijā pulcējamies atbalsta pasākumos un atkal dziedam. Vai tiešām dziesma spēj pārtraukt karu un mainīt sabiedrības viedokli? Vai kultūra ir ierocis karā?

Ukrainā notiekošais karš sabiedrību vieno. Pulcējamies atbalsta pasākumos, ziedojam naudu Ukrainai, uzņemam bēgļus un savu nostāju “nē, karam” paužam arī atceļot koncertus Krievijā un laužot sadarbības līgumus. Kultūra, kurai nereti esam piedēvējuši vien izklaides funkciju, šajos kara apstākļos pilda arī informatīvu un pat politisku lomu.

Mākslinieks Dainis Rudens kopā ar vēl 40 domubiedriem Rīgā apgleznojuši sienu, kur - līdzās uzmundrinošiem saukļiem un kara atainojumam - iezīmējas arī skaidra politiskā nostāja. “Šeit nav tāda naida kurināšana vai kaut kas pret krieviem, pret krievu tautu, tamlīdzīgi. Runa ir par notikumiem Ukrainā un par demokrātiju,” uzsver Dainis Rudens, mākslinieks.

Dainis ReTV atzīst, arī pirmajās Ukrainas kara dienās izjutis smagnējumu, kas vēlāk pārauga vēlmē darīt. “Tas ir pašsaprotami, ja saka, ka katrs cenšas un vēlas iesaistīties un dot kaut kādu atdevi vai pienesumu, kā viņš prot un kā viņš var. Kāds var iedot naudu, kāds var kaut kādas preces vai kaut kādu palīdzību. Mākslinieki var piedalīties, paužot savu viedokli. Šī ir tā valoda un tas veids, kā viņi to spēj darīt.”

Dziedātājai Katrīnai Gupālo, kuras tēvs ir ukrainis, šobrīd kara postītajā valstī atrodas puse no radiniekiem, ar kuriem ik dienas sazinās. Lai atbalstītu savus tautiešu, viņa šobrīd kopā pulcē mūziķus dziesmā. “Tas ir veids, kā mums pašiem nesajukt prātā šajā laikā, arī pašiem sevi uzmundrināt un arī pašiem satikties ar mūziķiem. Dziesma simboliski trīs valodās: ukraiņu valoda, angļu un krievu valodā. Pie projekta strādā aptuveni 35 mūziķi. Filmēsim arī mūzikas videoklipu, kurā piedalīsies gan mūziķi, kas ierakstā piedalījās, gan arī Ukraiņus skolas audzēkņi, gan arī nupat no Ukrainas ieradušies bēgļi.”

Dziesmu ierakstīs arī krievu valodā, lai varētu uzrunāt arī sabiedrību Krievijā un Latvijas auditoriju, kas dzīvo citā informatīvajā telpā. “Cilvēkiem, kuriem diemžēl gadus desmit ir skalotas smadzenes ar propagandu, viedoklis pilnīgi aizēnots ar pasakām, vājprātu. Šos cilvēkus arī mums visiem kā sabiedrībai jāpalīdz atjēgties. Pamosties un saprast, kas notiek. Un šie ceļi ir dažādi gan caur sarunām, gan caur mākslu, gan, protams, arī caur sankcijām,” norāda Katrīna Gupalo.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Siliņš saka, ka šobrīd līdzās karam Ukrainā notiek arī informatīvais karš, kurā iesaistīts ir katrs no mums. “Mēs kā teātris teātrī paužam savu viedokli, pēc izrādēm iznākot ar atbalstu krekliņiem un Ukrainas karogiem. Ir izrādes, pēc kurām skan himna, Ukrainas himna. Runājot par to un paužot savu viedokli, iespējams, mēs iedrošinām cilvēkus noticēt. Pats šausmīgākais, man šķiet, ir tas ārkārtīgais informācijas karš.”

Arī dziedātāja Katrīna Dimanta atzīst, ir svarīgi palīdzēt un arī publiski runāt. Paužot viedokli, jārēķinās arī ar negatīviem komentāriem, ar ko saskārusies arī viņa. “Mēs kā mūziķi esam sociālajā vidē aktīvi. Jebkas, ko publicēju, kas nav saistīts ar karu, saņemu daudz negatīvu atpakaļ.”

“Arī klusēšana ir pozīcija. Klusēšana bieži vien ir bīstamāka nekā skaidrs teikums, ka es atbalstu agresiju vai neatbalstu agresiju,” paudis Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis. ReTV viņš norāda, ka šobrīd svarīgākais ir nebaidīties un darīt. “Nevajag tagad patriotiskā veidā piesieties, taisīt izrādes, dziedāt dziesmas un rakstīt dziesmas par šo laiku. Mums vajag to visu nosēdināt, lai sasēžas viss mūsu ķermeņos, lai mūsu prāts apjēdz, kas ir kas. Piefiksēt savas izjūtas. Mums nevajag patriotiski ņemties tagad par katru cenu. Mums vajag nemitīgi atgādināt pie Krievijas vēstniecības, ka mēs aizstāvam Ukrainu, Vajag runāt, vienam otru iedrošināt, pārliecināt savus līdzcilvēkus - ne tikai latviešus, kuri arī dažs labs padomā - varbūt tur ir tā vai šitā, kā ir patiesībā -, bet pārliecināt arī krievu cilvēkus maksimāli daudz. Ebrejus, ukraiņus, absolūti visus, ka šī ir zeme, kurā jūs varat justies droši. Zeme, par kuru jācīnās, lai mēs varētu justies droši.”

Tāpat Rubenis uzsver, šis nav laiks, kad skatīties pagātnē un pārmest, komentējot situāciju par Latvijas mūziķiem, kuri koncertējuši Krievijā. Šobrīd ir svarīgi izmantot iespēju runāt arī ar Krievijas sabiedrību. “Es arī to Kauperam aizrakstīju. Domāju, ja viņš šobrīd tiem saviem faniem, kas tūkstoši bija uz koncertiem, ja kaut kādā veidā var rakstīt ziņas ar to, ka, lūdzu, ejiet ārā aizstāvēt savu valsti, domāju, tas ieguldījums ir tikpat liels kā savā laikā, kad viņš brauca un pārstāvēja Latviju ar milzīgie koncertiem.”

Kā ReTV atzīt visi kultūras nozarē uzrunātie, šobrīd nedrīkst stāvēt malā. “Mums ir mūsu klausītājs, mums ir mūsu cilvēki, kuri uzticas, kuriem visi esam kā morālā bāka, iekšējā sirdsapziņa,” saka Katrīna Gupalo, dziedātāja.

“Mēs esam divi miljoni. Šajā valstī ir savākti gandrīz seši miljoni eiro - esam saziedojuši, ko novirzīt šiem mērķiem. Tiek radītas dziesmas, kuru ienākumi tiek virzīti tālāk. Ukrainai vajadzēs naudu, vajadzēs atjaunot pilnībā, cerams, ka ne no nulles, bet no gruvešiem celt augšā. Tas būs ilgi, grūti un nepatīkami,” norāda Katrīna Dimanta, dziedātāja.