Uldis Dumpis ir teātra un kino leģenda, skatuves tēls, aktiera meistars un kārtīgs jokdaris. Citi viņu dēvē par īstu vīrieša ideālu. Raidījumā "Manas bērnības atmiņas" viņš sarunā ar raidījuma vadītāju Raiti Zapacki ar dažādiem jokiem un interesantiem stāstiem atklāj savas interesantākās bērnības atmiņas. Tās esot bijušas visādas – gan labas, stāstot par blēņām un pirmo mīlestību, gan arī ne tik patīkamas, jo saņēmis arī žagaru par sliktākiem varoņdarbiem.
"Man ir prātā atsevišķi fragmenti palikuši, kas ir tādi zīmīgāki," Uldis atzīst raidījumā. Kā vienu no interesantākajiem min: "Bija liela salmu kaudze. Tagad jau neviens vairs salmus nekrauj lielās kaudzēs laukos, bet toreiz bija. Es nezinu, kāpēc tās šķūnī nekrāva, kāpēc tā bija tik milzīga?" Tā esot bijusi salmu kaudze, kad tiek novākta labība. Jaunieši bija izdomājuši tai rakties taisni cauri, kaut neapzinājās, ka, ielienot iekšā, salmi sablīvējas atpakaļ. Rezultātā būtu grūti atrast izeju. Uldis un viņa domu biedri gan to uzskatīja par lielu varoņdarbu. Bet, kad to pamanīja vecāmamma, tad viņš gan esot dabūjis pa fraku. Uldis atceras, ka vecāmamma esot teikusi: "Tu saproti, ka tu taču varēji neatrast to caurumu? Kur mēs tevi būtu atraduši tai salmu kaudzē? Kam būtu ienācis prātā, ka tu tur esi ielīdis iekšā!". Protams, pēc lielākiem nedarbiem Uldis gan neiztika arī bez žagariem, kurus pašam nācās saplūkt. Kopumā Uldis pēc vairākiem gadiem atzīst, ka viņa mamma esot bijusi ļoti laba dzīves skolotāja, jo nekad nekas netika slēpts, stāstījusi par savu bērnību, Ulmaņlaikiem utt.
Ulda skolas gadi tā laika kara apstākļos bijuši ļoti krāsaini, jo, pirmkārt, skolas nācies mainīt bieži, jo mamma bija skolotāja, tādēļ vajadzēja doties līdzi, kur bija iespēja strādāt. Otrkārt, skola bija vieta, kurp viņš bija ļoti paklausīgs un pret visu attiecās ļoti nopietni. Treškārt, bez varoņdarbiem un nedarbiem jau neviens jaunietis nevarēja iztikt. Uldis raidījumā atklāj, ka kaut kur bija salasījis kādas piecas mazkalibra patroniņas. Bet, kad vecāmamma tās ieraudzījusi, atņēmusi un teikusi: "Kas tās par muļķībām, priekš kam tev šitādas ir vajadzīgas!" Un bez domāšanas vecāmamma tās iemetusi plītī, kas tajā brīdī kurējusies. Un tad viņš atminas: "Tagad pēkšņi tās sāka sprāgt! Un mana vecāmamma, kas piedzīvojusi divus pasaules karus, zina, kas ir jādara – plaukš uz grīdas! Tas katls pat palēkāja brīžiem. Mani ar novilka līdzi! Un mēs ar vecāmammu abi divi uz zemes, kamēr apšaude beidzās!" Uldis vēl tagad atceras šīs patronu skaņas, katla lēkāšanu un vecāmammas reakciju šāviena brīdī.
Šī ir tikai mazākā daļa no atmiņu stāstiem un humora, kas piepildījuši Ulda Dumpja bērnību. Par pārējiem skaties raidījumā "Manas bērnības atmiņas" kanāla ReTV raidījumu arhīvā!
Foto: Ieva Lūka/LETA
