Ukraiņu kareive: krievu impērisms neapstāsies

Sestdienas agrā rītā aprit divi gadi kopš Krievijas neizprovocētā uzbrukuma Ukrainā. Ukraiņu pretestībā un nepiekāpībā okupantiem ir daudz spožu, varonīgu epizožu. Pašā kara sākumā ar aizrautu elpu sekojām notiekošajam Ukrainas dienvidu pilsētā Mariupolē, kur pilnīgi aplenktajā pilsētā daži tūkstoši ukraiņu kareivji nocietinājās “Azovstaļ” metalurģijas rūpnīcā un pretojās trīsdesmitkārtīgam okupantu pārsvaram. Pretestības kodolu veidoja leģendārā valsts patriotu “Azov” vienība. Marija Čeha bija viena no viņiem. Sarunā ar ReTV kareive atklāja savu nesalaužamas gribas stāstu.

Ārēji trauslā sieviete ar gaišajiem matiem šobrīd ir Latvijā. Pēc gada, ko Marija pavadīja pakļauta nepārtrauktai spīdzināšanai un pazemošanai krievu okupantu gūstā Jeļinovkā, ir palikušas dziļas psiholoģiskas un fiziskas brūces, kas nepāriet. Marija pašlaik turpina rehabilitāciju Jūrmalā. “Mums ir jābūt gataviem aizsargāt sevi, savas valstis, mūsu ģimenes un mūsu kultūras. Krievu imperiālistiskās tieksmes pašas nepazudīs, tās ir jāapstādina mums ar spēku.”

2022. gada martā Marija palīdzēja evakuēt ukraiņu cilvēkus no Mariupoles uz drošāku patvērumu tālāk no frontes līnijas, tobrīd pilsēta vēl nebija aplenkta. Atgriežoties no viena šāda brauciena, kad aplenkums tuvojās, Marijai mašīnā esošā militārā psiholoģe, šoferis aicināja nebraukt atpakaļ uz pilsētu, bet viņa nepiekrita. Pēc laika psiholoģe gāja bojā aviācijas uzbrukumā, lai arī atradās nosacīti drošā pazemes bunkurā. “Notika eksplozija, zaudēju samaņu, kad atvēru acis, sapratu, ka nevaru paelpot, man virsū bija sakrituši vairāki mirušie cilvēki. Kad atbrīvojos, apjautu, ka viens no mirušajiem cilvēkiem bija viņa. Tā patiešām ir mana kļūda, ja nebūtu mana lēmuma atgriezties Mariupolē, viņa, visticamāk, būtu dzīva kādā drošākā Ukrainas daļā. Domāju, ka dzīvošu ar šo nastu visu atlikušo dzīvi.”

Pēc pilnīga pilsētas aplenkuma daži tūkstoši “Azov” specvienības karavīri, Ukrainas policijas, robežsardzes pārstāvji, kā arī civiliedzīvotāji patvērās “Azovstaļ” metalurģijas rūpnīcā. Nācās iztikt ar nelieliem ieroču, munīcijas un pārtikas krājumiem, kas izsīka. “Es domāju, ka grūtākais bija 2022. gada aprīļa beigās un maija sākumā, jo sapratām, ka mums ir daudz ievainoto kareivju, bet gandrīz nav zāļu, medicīnisko materiālu, ēdiena un ūdens. Tomēr dažreiz pat šajā ellē mēs uz dažām minūtēm spējām būt laimīgi, jo mēs bijām kopā un joprojām dzīvi.” 

Pēc trīs mēnešu pretošanās, kad bija beigušies visas ieroču un munīcijas rezerves, bet lielākā daļa “Azov” karavīru bija ievainoti, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis deva pavēli padoties gūstā. Sekoja smagākie 12 mēneši Marijas Čehas dzīvē.



Marijas gars ir nesalaužams, lai arī viņa cieš no posttraumatiskā stresa sindroma, kas rada problēmas ikdienā. Gūstā Marija, kuras militārais segvārds “Azov” rindās ir Gerda no pasakas par sniega karalieni, labi sajuta, ka krievu šovinisms ir dzīvs un viņi necieš nevienu citu valodu kā krievu. “Kad gūstā pratināšanā atbildēju ukrainiski, man teica: “Pārstāj runāt savā suņu valodā.” Viņi lika saprast, ka krievu valoda ir pāri visam, bet visas citas valodas, piemēram, ukraiņu vai, iespējams, latviešu, ir kāds neglīts krievu valodas paveids.”

Ukrainim nokļūt krievu gūstā ir, iespējams, grūtākais, ko šobrīd piedzīvot uz zemes. Prātam neaptverama nežēlība un sadisms sagaida katru dienu. “Viņi neievēroja nekādus starptautiskos likumus vai Ženēvas konvenciju par izturēšanos pret karagūstekņiem. Mani piekāva, spīdzināja ar elektrību, izmantoja citas briesmīgas NKVD [padomju slepenais dienests, kas izcēlās ar nežēlību - ReTV] metodes. Dažreiz viņi bija īpaši radoši spīdzināšanā, daži no spīdzinātājiem bija patiešām slimi cilvēki.”

Kad 2023. gadā Marija kopā ar daļu no citiem “Azov” karavīriem tika apmainīta pret Krievijas gūstekņiem, viņa nespēja pat sajust prieku, tik morāli sagrauta un iztukšota viņa bija. Gūsta laikā viņa gandrīz zaudēja kāju.

Palikt par ukrainieti, palikt par sevi, lai mani bērni varētu būt lepni ukraiņi savā zemē, Marija nosauc mērķus, kas ir nemainīgi gan pašai, gan Ukrainas valstij. “Es dziļi ticu, ka Ukrainai ir lieliska nākotne, šie grūtie laiki reiz beigsies un viss būs kārtībā.”