Ukrainiete, stāvot ceļa malā, 13 dienas pauž atbalstu Ukrainai

Lai solidarizētos ar Ukrainu, atbalsta mītiņi, koncerti un dažādi pasākumi visai bieži notiek gan Rīgā, gan reģionos. Tikmēr Liepas pagastā kāda ukrainiete protestē nepārtraukti, kopš kara sākuma katru dienu viņa stāv šosejas malā ar plakātiem rokās.

Gluži kā iet uz darbu, tā Natālija Ābelīte gandrīz jau otro nedēļu astoņas stundas dienā pavada laukumā pie autoceļa Valmiera-Cēsis, Liepas pagastā. “Es vēlos, lai visi vietējie ukraiņi iznāktu ārā un pievienotos man šajā vietā. Viņu ir daudz. Lai mēs varētu atbalstīt savu valsti,” saka Natālija Ābelīte, ukrainiete, dzīvo Liepā.

Cēsu novada Liepā esot visai daudz ukraiņu un krievu tautības iedzīvotāju, daļa no viņiem nostājušies Krievijas pusē. “Kāds pasveicina, kāds parāda īkšķi uz leju, kāds pie deniņiem groza pirkstu. Bija, kas brauca garām un dzina mani prom no šīs vietas. Ir bijuši garām gājēji no ciemata, kas apsaukāja, bet tagad vairs neapsaukā, kādas pirmās trīs dienas tikai. Bet es no tā nebaidos. Kā mūsējie tur cīnās. Es arī esmu tāda ukrainiete. Varat redzēt mūsu mentalitāti, mēs visi tādi. Krievu okupantus mēs izdzīsim,” pauž Natālija Ābelīte.

Vienlaikus Natālija saka – savas akcijas īstenošanas laikā ir ieguvusi daudz jaunu draugu, kuri šeit ik pa laikam piebrauc, lai pastāvētu līdzās. Piestājot arī svešinieki no tālākiem novadiem. “Pie manis ir pienākuši jau pieci ukraiņi, pastāvēja ar mani vienā vakarā. Ieradās arī skolēni no mūsu skolas. Esmu ļoti pateicīga skolas direktoram un šo bērnu vecākiem. Viens bērniņš man atnesa bulciņu, es saku – nē, nevajag. Viņš atbildēja – es jums nopirku, lūdzu paņemiet. Esmu ļoti pateicīga par to, ko dara latvieši un daudzi krievi. Šeit atnāca, stāvēja arī daži krievi. Viņi arī ir par to, lai nebūtu karš Ukrainā,” saka Natālija Ābelīte.

Tāpat nesot arī kafiju un tēju. Arī daži no krūmā iekārtajiem Ukrainas atbalsta plakātiem ir domubiedru atstātie. “Putins sacīja – mēs ar krieviem esam viena dzimta. Nē! Mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa dziedāja dziesmas ukraiņu valodā. Es esmu ukrainiete! Es neesmu krieviete, kā Putins saka. Es vēlos būt ukrainiete. Mans tētis šodien, es runājos pa telefonu, aicinājām, lai viņi ir pie mums kamēr karš beidzas, bet tētis teica – tā ir mana zeme, es nedošos prom,” stāsta Natālija.

Natālija Latvijā dzīvo jau 25 gadus. Šeit viņa nonāca, jo aprecēja latvieti. Viņai joprojām Ukrainā, arī dzimtajā pilsētā Sumi, kuru vakarnakt bombardēja, ir draugi un radi. “Mana māsa man vakarā rakstīja, ka viss kārtībā. Mana māsa tagad karavīriem vāra ēst, nes ēdamo un tēju uz ierakumiem. Viņa stāstīja, ka divas reizes ierakumā bijis uzlidojums. Šajā naktī bija trāpīts dzīvojamai mājai,” saka Natālija.

Natālija uz Ukrainu mēdza doties visai bieži, stāsta, ka tur pirms kara esot bijusi laba, pārticīga un skaista dzīve.