Ukraiņi vēlas atgriezties dzimtenē

24. augusts ukraiņu tautai ir zīmīga diena. Tā ir valsts neatkarības gadadiena, tajā pat laikā aprit pusgads, kopš Krievija Ukrainā veic asiņainu karadarbību. Pašlaik Latvijā dzīvojošie ukraiņi atzīst - šeit ir labi, bet tik ļoti gribas atpakaļ uz mājām. 

Sporta trenere Marija Dubas no Kijivas pašlaik dzīvo Valmierā kopā ar saviem bērniem, kā arī rūpējās par vairākiem jauniešiem, kuru vecāki palikuši Ukrainā. Sieviete ReTV stāsta, ka brīdinājumi par iespējamiem īpaši nežēlīgiem krievu karaspēka uzbrukumiem šajās dienās radījuši satraukumu un skumjas. “Neesam savās mājās, pat nedaudz paraudājām no paša rīta. Bet mums šī diena ir ļoti svarīga, mēs svinam šos svētkus, 31. gada diena jau kopš mūsu neatkarības. Ļoti gribas mājās.”

Atgriezties dzimtenē ir ģimenes lielākais sapnis, lai gan Marija pamazām apgūst latviešu valodu un arī bērni 1. septembrī sāks skolas gaitas latviešu skolā. Sporta trenere novērojusi, ka Valmierā maz cilvēku lieto krievu valodu. “Mēs par to nemaz neskumstam, mēs jūs ļoti labi saprotam, jūs esat latvieši un jums ir jārunā savā valodā. Ukrainā, Doņeckas reģionā, kur sākās visi nemieri, tur bija ļoti spēcīga propaganda, tur tiešām bija cilvēki, kuri kliedz: “Putin, nāc mums palīgā!” Pēc tam tie cilvēki ļoti nozēloja, viņi brauca pie mums uz Kijivu, brauca uz Rietumukrainu, viņi mainīja savu attieksmi. Es esmu satikusi cilvēkus, kuri atzīst - es kļūdījos. Bet tagad jau ir karš. Man ļoti negribas, lai jums tā notiktu.”

Šodien Marija kopā ar saviem bērniem un daudziem citiem Latvijā dzīvojošiem ukraiņiem dosies uz “Arēnu Rīga” just līdzi Ukrainas basketbola izlasei cīņā pret Itāliju. 

Ukrainas neatkarības dienu atzīmē arī šovasar atvērtajā ukraiņu restorānā Bigauņciemā. Viesiem galdā ceļ ukraiņu nacionālo ēdienu - sālītu speķi un kokteli karoga krāsās. Restorāna administratores ģimene Latvijā ieradusies no Severdoneckas. Viņa ReTV stāsta - ģimene jau 2014. gadā bija spiesta pamest mājas Doņeckas abgabalā.“Sho” restorāna administratore Olha Shkurh: “Ir sāpīgi, bailes, mēs ļoti pārdzīvojam, ir grūti atklāt visu šo sajūtu miksli, kas valda, jo ir nācies pamest savu valsti. Mēs nevarējām nebraukt, jo mums ir bērni, tāpat arī vecāki, atvedām arī dzīvniekus.”

Latvijā ģimene ir apņēmības pilna strādāt, lai šeit nopelnītu un, kad varēs, atgrieztos dzimtenē. Ar tur palikušajiem Olha regulāri sazinās. “Tic uzvarai, tic nākoteni, tic mūsu nācijai, mūsu cilvēkiem. Tas ir lepnums un nacionālā vienotība. Sociālos medijos visi ievieto ziņas, sūta fotogrāfijas viens otram ar Ukrainas skatiem, šie ir svētki, kas mūs vieno. Mēs it kā esam tālu viens no otra, bet tajā pašā laikā esam kopā un vienoti.”

Arī citi ReTV uzrunātie ukraiņi atzīst, lai gan Latvijā visi ir laipni un palīdz, ļoti gribās mājās. Viņiem ir svarīgi, lai bērni varētu atgriezties un augt savā, drošā valstī. 


#SIF_NVZ2022