Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko intervijā ReTV pateicas Latvijai par palīdzību un atbalstu un izsakās, ka jebkurš palīdzības mazumiņš ir svarīgs – ne tikai tanki, munīcija un droni. Šajā kontekstā vēstnieks izceļ Latvijas lomu visas Eiropas Savienības kontekstā – pēc viņa teiktā, tieši Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm un Poliju izrāvušas Eiropas turīgākās valstis no labklājības un mierīgās dzīves inerces. 

-Paldies, ka piekritāt sniegt interviju ReTV. Mans pirmais jautājums – par jūsu neseno tikšanos ar pašvaldībām. Kā vērtējat sadarbību šajā līmenī? 

-Mēs pievēršam lielu uzmanību pašvaldību sadarbības līmenim, tāpat arī starpvalstu sadarbībai, jo ļoti daudz palīdzības tiek sniegts tieši šādi, un to var novērtēt tāpat kā valsts palīdzību kopumā. Salīdzinājām starpvalstu palīdzību ar milzu vilcienu ar lieliem riteņiem, kuram ir nepieciešams laiks, lai tas sāktu kustēties uz priekšu. Pa to laiku varam izmantot mikrolīmeņa palīdzību, un to sniedz tieši pašvaldības. 

Vēstniecības darbības virziens galvenokārt vērsts uz starpvalstu sadarbību, un kopumā Latvijas palīdzība ir ļoti liela. Cik mums zināms, 41% no budžeta ir sniegts kā palīdzība Ukrainai, un salīdzinājumā ar citām valstīm Latvija ir pirmajā vietā. 

Otrs virziens ir politiska atbalsta nodrošināšana – ne tikai Latvijas līmenī, bet ES un NATO līmenī; organizācijās, kurās Ukraina pagaidām nav pārstāvēta. 

Trešais līmenis ir rehabilitācijas sniegšana mūsu ievainotajiem karavīriem gan Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, gan citās ārstniecības iestādēs. 

Ceturtais – Ukrainas bēgļu uzņemšana. Cik zināms, Latvijā ir jau vairāk nekā 40 000 ukraiņu, un te varam runāt par visaptverošu palīdzību valstī kopumā. Tā ka mums ir ārkārtīgi efektīva sadarbība starpvalstu līmenī. Ar absolūtu pārliecību Latviju saucu par palīdzības sniegšanas dzinēju visā Eiropā. 

Šādu palīdzību nevar aizstāt tikai ar nevalstisku organizāciju (NVO) līmenī sniegto, taču ir virzieni, kur valsts nevar palīdzēt, un tad liela loma ir pašvaldībām un NVO. 

Vēl palīdzību saņemam sadraudzības pilsētu līmenī, piemēram, tās uzņem ukraiņu bērnus vasaras brīvlaikā.

Ir arī citi virzieni, piemēram, organizācija “Argentum” uz fronti nogādājusi jau vairāk nekā 850 apvidus auto, un tā ir milzīga palīdzība. Biedrības “Tavi draugi”, “Tev” palīdz gan bēgļiem, gan sniedz palīdzību frontē. Organizācija “I’m help” transportē ievainotos ukraiņu karavīrus no Ukrainas uz Latviju, lai viņi varētu saņemt rehabilitāciju. Nevar nepieminēt arī “Ziedot.lv”, kur savāktas milzu summas, lai atbalstītu gan bēgļus, gan karavīrus frontē, gan citām vajadzībām. 

Starpvalstu palīdzību es salīdzinu ar mugurkaulu – bez tā cilvēks nevar dzīvot. Viss pārējais – miesa, muskuļi – veido cilvēku kā harmonisku, vienotu organismu. 

-Noteikti ir vēl daudz cilvēku, kuri gribētu palīdzēt, bet kuriem nav skaidrs, kā viņi to varētu izdarīt. Ir sievietes, kas ada zeķes, ir cilvēki, kas taisa blindāžas sveces, bet ko vēl var darīt, ņemot vērā, ka tagad Ukrainā ir enerģētiskā krīze, nāk ziema, ir aukstums. Varbūt ir vēl kaut kas, ko mēs varam darīt, lai jums būtu siltāk? 

 -Jūs jau pieminējāt palīdzības veidus – zeķu adīšanu, sveces, un, ja tas būtu lielā mērogā, tā būtu milzīga palīdzība Ukrainai. Varu pieminēt vēl to, ka cilvēki vāc līdzekļus, lai iegādātos mini ģeneratorus. Arī tas ir ļoti būtiski. 

Minēšu piemēru, kā individuāla iniciatīva izvēršas par valsts līmeņa palīdzību. Ukrainas bruņotajos spēkos pašlaik ir vairāk nekā 600 000 cilvēku. Tie ir 600 tūkstoši uniformu, munīcijas, pārtikas un loģistikas vienumu. Vērsāmies pie Aizsardzības ministrijas ar lūgumu piegādāt ātri pagatavojamo sauso pārtiku, bet, ņemot vērā, ka tā mūs jau nodrošina gan ar ieročiem, gan munīciju, saprotam, ka nevaram no tās prasīt pilnīgi visu. Tā nu kopā ar slaveno pianistu Andreju Osokinu izdomājām sākt vākt līdzekļus, lai iegādātos sauso pārtiku, nevēršoties aizsardzības ministrijā, bet tieši pie viņa talanta cienītājiem. 

Vispirms vienā no Andreja Osokina koncertiem izlikām izsolē slaveno ukraiņu pastmarku ar krievu karakuģi kuģi un aicinājumu tam doties... turp. Kāds pāris pastmarku iegādājās par 500 eiro. Mēs arī publiski izskaidrojām, ko nozīmē šie 500 eiro: par tiem var iegādāties 110 ātri pagatavojamās sausās pārtikas komplektu. Turklāt tie ir pašuzsilstoši: karavīram nav jāiet pēc ūdens vai jāiededz uguns, lai tos pagatavotu, tādējādi lieki nepiesaistot pretinieka snaiperu uzmanību. Tātad var pagatavot ēdienu vienai vienībai, bet viena vienība var atbrīvot vienu ciematu, kurā dzīvo ap 1000 cilvēku. 

Viena pastmarka līdz ar to izglābj veselas vienības dzīvības un vēl palīdz atbrīvot ciematu ar 1000 iedzīvotājiem. 

Patlaban, pateicoties Andreja Osokina koncertiem, izdevies savākt jau ap 40 000 eiro. Varam izrēķināt, cik kareivju par šo naudu iespējams paēdināt, cik stundas viņi var turēties kaujās un cik tūkstošus cilvēku līdz ar to atbrīvot. 

Pats biju vienā no Andreja Osokina koncertiem. Viņš vērsās pie skatītājiem, salīdzinādams, ka viens sausās pārtikas komplekts maksā četrarpus eiro – tikpat, cik maksā tase kafijas koncerta starpbrīdī. Turpinot viņa domu, aicināju skatītājus todien nedzert kafiju. Cilvēki ar prieku ziedoja šo nelielo summu Ukrainas armijai. Ziedošana ieguva lielāku mērogu, un līdz ar to 11. novembrī uz Ukrainu dodas konvojs ar humāno palīdzību – sauso pārtiku karavīriem. 

Līdz ar to vēlos uzrunāt katru latvieti, sasniegt katra Latvijas iedzīvotāja sirdi, jo pat viena cilvēka palīdzība var izvērsties par kaut ko lielu un nozīmīgu Ukrainai.

-Tā bija Andreja Osokina iniciatīva? 

-Jā, Andrejs vēlējās palīdzēt, bet mēs vēstniecībā informējām, kas tieši mums ir akūti nepieciešams. 

Mēs arī saprotam, ka ir grūti daudzu mēnešu garumā no cilvēkiem prasīt lielus ziedojumus, bet arī ar šādiem maziem, bet daudzus ietverošiem soļiem var panākt ļoti daudz.

Arī citi kultūras jomas pārstāvji cenšas iesaistīties palīdzības sniegšanā, piemēram, visiem zināms par dziedātāja Ralfa Eilanda iniciatīvu kopā ar “Ziedot.lv” savākt piecus miljonus bairaktara iegādei. Kad kļuva skaidrs, ka tik lielu summu tik ātri neizdosies savākt, pēc vienošanās ar ziedotājiem naudu – 900 000 eiro – nolēma izmantot citām vajadzībām: par to tiks iepirkti droni, kā arī 15 apvidus auto. Tādējādi 45 droni tiks sagādāti, pateicoties tikai Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar to Latvija savā ziņā ir militārās palīdzības sniegšanas līdere. Gan valdība, gan iedzīvotāji – visi kopā vēlas palīdzēt Ukrainai. Man vienīgi žēl, ka Latvijas budžets nav tik liels kā ASV budžets. [pasmaida]

-Jūsu minētie piemēri attiecas uz tiešu palīdzību armijai. Nosaucāt gan sauso pārtiku, gan dronus, gan džipus, bet kā mēs varam palīdzēt cilvēkiem? Iedzīvotājiem, kuri palikuši Ukrainā un gaida ziemu, un kuriem ir grūtības ar energoapgādi. Kā varam palīdzēt tieši civiliedzīvotājiem? 

-Jā, es pieminēju vienu jomu, bet pieminēšu arī otru. Mēs pateicamies par jebkāda veida palīdzību. Drīzumā sūtīsim uz Ukrainu 20 ģeneratorus, tieši pašvaldībām, uz Kijivu un citiem apgabaliem, lai nodrošinātu elektroenerģijas apgādi, jo pašlaik Ukrainā iznīcināti jau 45 % energoinfrastruktūras. Šī palīdzības sfēra ir ārkārtīgi svarīga. 

Arī šo palīdzību var iedalīt trīs līmeņos – valsts, pašvaldību un NVO un privātajā. Pateicoties “Ziedot.lv”, iepirkti trīs augstas efektivitātes ģeneratori, kas nodrošina ar elektrību trīs apgabala slimnīcas. Aizsardzības ministrija arī sagādājusi 15 ģeneratorus, kas izvietoti apgabalos, kas atrodas tuvāk frontei. Rīgas pašvaldība piešķīrusi 200 000 eiro, lai varētu iegādāties ģeneratorus Kijivai. un “Ziedot.lv” patlaban rīko iepirkuma konkursu, lai tos iegādātos. 

Līdzīgi rīkojas arī citas pašvaldības, lai vairāk vai mazāk palīdzētu savām sadraudzības pilsētām. 

Palīdzības vilnis mudinājis meklēt iespējas arī citus, piemēram nesen kāds gados vecāks cilvēks atcerējās, ka viņam kaut kur garāžā ir vairāk nekā 20 gadus vecs lietots ģenerators. Viņš to uzdāvināja frontei. 

Pēc tam viņš stāstīja, ka izdomājis – mazums, varbūt noder, un uzrakstījis e-pasta vēstuli Ukrainas vēstniecībai. Izpētot šo ģeneratoru, noskaidrojās, ka, neskatoties uz to, ka tas ir pavisam vienkāršs, tas varētu nodrošināt nelielas slimnīcas darbību. 

Tas apliecina, ka visapkārt ir vēl daudz neizmantotu rezervju. 

Un vēl. Izmantojot iespēju, vēlos pateikties Latvijas medniekiem, kuri atrada iespēju atsaukties mūsu aicinājumam un sūtīšanai uz Ukrainu sagādāja ap 3000 kārbu ar medījuma konserviem. Tā mums palīdz visi, kas vien spēj. Piemēram, “Rietumu banka” nodrošinājuši vairākus tūkstošus siltu segu, ko sūtīt Ukrainai. 

Katru nelielo palīdzības sniedzēju var salīdzināt ar strautiņu. Tie satek kopā Latvijas kopējās palīdzības jūrā, un tā savukārt veido daļu no pasaules sniegtās palīdzības okeāna. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pret tādu palīdzības apjomu Putina noziedzīgais režīms nespēs noturēties. 

-Cerēsim, ka tā būs, bet vai jūs prognozējat, ka energo krīze un aukstums varētu izraisīt jaunu bēgļu vilni no Ukrainas? 

-Man grūti to prognozēt, jo cilvēki ir dažādi. Vieni ir izturīgāki, citi mazāk izturīgi. Protams, pieļauju, ka varētu būt jauna bēgļu plūsma, bet ne tāda kā kara sākumā. Salīdzinot ar draudiem dzīvībai, ko rada karš, tas diskomforts, ko rada aukstums un neērtības, atvirzās otrajā plānā. 

Tomēr jāpatur prātā, ka Ukrainai joprojām nemitīgi uzbrūk ar droniem un raķetēm, pastāv draudi cilvēku dzīvībai, tāpēc kopumā situācija joprojām ir ļoti sakāpināta. Jā, kādu laiku nebūs ūdens, būs aukstums – tas krīzi var saasināt, tādēļ Ukrainas varasiestādes dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk visu sagrauto atjaunotu. Lai neveidotos situācija, ka cilvēks fizisku, emocionālu, morālu iemeslu dēļ nevar izturēt un pretoties. Tādēļ vairākās valstīs vēstniecības mēģina panākt, lai Ukraina saņemtu pēc iespējas vairāk palīdzības – ģeneratorus u.tml. lietas, lai nepieļautu kārtējo krīzi. Ļoti labi saprotam, ka Putins tīši cenšas sagraut infrastruktūru, lai tautā izraisītu krīzi un līdz ar to panāktu mazāku atbalstu valdībai un armijai. Tādēļ darām visu iespējamo, lai cilvēki šo spriedzi spētu izturēt. Jūs pieminējāt blindāžas sveces, kuras Latvijā izgatavo ļoti daudz, piemēram, Slokā bija īpašs sveču liešanas pasākums. Ar trim tādām svecēm var uzkarsēt tējkannu. Ja ir karsts ūdens, var pagatavot ko ēdamu vai padzerties siltu tēju. Arī tā ir stratēģiski svarīga palīdzība. 

-Pirms kāda laika plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka tie bēgļi no Ukrainas, kuri tuvojas Latvijai no Krievijas puses, pierobežā veidoja lielu sastrēgumu, bet tad pazuda. Vai jums ir kāda informācija par šo cilvēku likteņiem? 

Diemžēl nevaru apstiprināt, ka patiešām pie robežas būtu bijis tik liels bēgļu daudzums. Informācija, kas ir mūsu rīcībā, balstās liecinieku – bēgļu, autobusu šoferu – teiktajā. Arī pats personīgi apmeklēju robežu. Todien tur neviena nebija. Taču zinām, ka 6. oktobrī tiešām bija problēma ar lielām rindām, bet 7. oktobrī šī problēma pēkšņi pazuda. Šādas rindas vairs neesot. 

Nav nekāda pamata domāt, ka Krievija šiem cilvēkiem būtu nodrošinājusi pajumti, siltumu un ēdienu kādā sanatorijā. Es tam neticu. Taču es varu gan iedomāties, ka kārtējo reizi ļaudīm sagādāti necilvēcīgi apstākļi. Iespējams, viņi arī spīdzināti vai noticis kas cits šausmīgs, jā, tam gan es varētu noticēt. Putins jau nosūtījis 70 000 pašu cilvēku drošā nāvē, teikdams, ka tas viss norit pēc plāna, tāpēc man nav nekāda pamata uzskatīt, ka viņš uztrauksies par dažiem desmitiem vai simtiem Ukrainas iedzīvotāju. Tieši otrādi – viņš darīs visu, lai viņiem pat domas nebūtu braukt prom no Krievijas, tādējādi diskreditējot šo valsti.

-Turpinot par bēgļiem – par tiem, kuri dzīvo Latvijā un kļuvuši par mūsu ikdienu. Ar kādiem stāstiem par dzīvi Latvijā sastopaties jūs? Pieņemu, ka tad, ja viss kārtībā, jums nezvana un nesūdzas, bet dzirdēts taču par uzbrukumiem un agresiju.  

90 procentos gadījumu Ukrainas pilsoņi vēršas vēstniecībā saistībā ar konsulāriem jautājumiem – kādam nepieciešama jauna pase, cits to pazaudējis, vēl kādam jāpiereģistrē bērns u.tml. 

Vēl pieci līdz septiņi procenti meklē vēstniecībā palīdzību mājokļa jautājumos, un tie lielākoties ātri atrisinās sadarbībā ar pašvaldībām. 

Atlikušie apmēram trīs procenti saistīti ar jūsu pieminētajiem agresijas gadījumiem vai ko tamlīdzīgu. Mēs par visām šīm lietām zinām, un mums ir tieša komunikācija ar tiesībsargājošajām iestādēm. 

Pēdējais šāds gadījums bija saistīts ar mašīnas nodedzināšanu Rēzeknē. Pats personīgi tikos ar vietējo policiju un guvu pārliecību, ka izmeklēšana notiek godam un viss tiks atrisināts atbilstīgi Latvijas likumiem. Ceram, ka noziedznieku drīz atradīs un viņš par nodarījumu atbildēs. Par to draud līdz 10 gadiem cietumā. 

Bija arī dedzināšanas gadījumi Siguldā un vēl citi, kad uz automašīnām bija uzzīmēts burts Z, bet policija to visu izmeklē. 

Vēlos uzsvērt, ka tā ir tikai atsevišķu iedzīvotāju izpaušanās. Varbūt jauniešu huligānisms, parādot savu bravūru, bet ne visaptverošs, dziļš naidīgums pret ukraiņiem. Katrā ziņā esmu ļoti apmierināts ar pašvaldību iestāžu ātro reakciju tamlīdzīgās situācijās un spēju tās kontrolēt. 

-Vai pats esat sastapies ar naidīgu attieksmi? 

-Visu mūžu esmu saskāries ar cilvēkiem, kuriem nepatīk mana stingrā nostāja vai attieksme, bet līdz zināmu robežu pārkāpšanai tas nekad nav nonācis. Protams, kaut kādas runas klīst, bet mēs to neapspriedīsim, jo tās ir tikai runas. 

-Nākamais jautājums ir par Ukrainas dalību Eiropas Savienībā un NATO. Latvijai bieži atgādina, ka šajās organizācijās esam vairāk saņēmēji, nevis devēji. Kādu mūsu lomu šajās organizācijās redz Ukraina? 

Kad pieminēju, ka Latvija ir palīdzības sniegšanas dzinējs, domāju arī to, ka Latvija mūs var pārstāvēt tajās organizācijās, kurās vēl neesam. 

Manuprāt, eiropeiskuma centrs tādā plašākā izpratnē pašlaik ir nobīdījies no savas agrākās vietas uz Baltijas valstu un Polijas pusi. Agrāk uzskatījām, ka viena no vadošajām valstīm Eiropas Savienībā ir, piemēram, Vācija. Taču, lai aptvertu, ka drošības apdraudējums, kas saistās ar karu Ukrainā, ir apdraudējums arī visai Eiropai un NATO, Vācijai bija nepieciešami gandrīz 9 mēneši. Latvija turpretī mums piegādāja stingerus vēl pirms kara sakuma. Te ir acīm redzams, kurš ir īstenāks eiropietis. 

Nav tā, ka es negatīvi vērtētu Vācijas valdību, taču vēlos uzsvērt, ka mierīgās dzīves inercē var zaudēt izpratni un spēju ātri reaģēt uz notiekošo. Jāatgādina, ka Vācija un arī citas valstis negribēja ļaut Latvijai sniegt atbalstu Ukrainai, bet Baltijas valstis un Polija to darīja tik un tā. Kas tad mainījās? Jo tagad Vācija mums sniedz ļoti lielu atbalstu – ieročus, tankus... Kādēļ tagad viņi šādi rīkojas? Tas mainīja visas Eiropas vaibstus. Putins ilgu laiku Eiropu varēja saukt par vāju, par nespējīgu pretoties viņa bezkaunībai, bet tieši Baltijas valstis un Polija šo priekšstatu mainīja, parādot pretējo. 

Jā, vēl pirms kāda laika varēja teikt, ka starptautiskajās organizācijas, NATO esat vairāk saņēmēji, bet es uzskatu, ka tagad esat pilnībā atdevuši visus parādus. Tieši Latvijas prezidents Egils Levits kara sākumā teica, ka Putins pārsteidza Eiropu, bet tagad pienācis laiks Eiropai pārsteigt Putinu. Tieši Eiropas solidaritāte bija šis pārsteigums, jo Putins to nebija gaidījis. Tādēļ viņa armija tagad baidās cīnīties ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Pateicoties Eiropai, varam ne tikai aizstāvēties, bet iet pretuzbrukumā. Tas ir Baltijas valstu nopelns, loma, par ko runājat. Jums jābūt lepniem par to, ka izmainījāt Eiropas Savienības vaibstus. Tādēļ tagad vispār nav nekāda pamata runāt par to, ka Baltijas valstis ir tikai saņēmējas. 

-Paldies, jūsu atbilde noteikti nāks par labu latviešu pašapziņai. Noteikti jums ir stāstīts, ka mūsu iepriekšējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Dziesmu svētkos veica tādu kā publisku psihoterapijas seansu, sacīdama – jūs esat stipri, jūs esat vareni. Tas, ko nupat teicāt, izklausījās līdzīgi. 

-Neizteicu komplimentus, tikai konstatēju faktus. 

-Pēdējais jautājums – kādu iztēlojaties Ukrainu pēc atjaunošanas? 

-[Smagi nopūšas] Tas ir vienlaikus vienkāršs un sarežģīts jautājums. 

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ātri atjaunosim infrastruktūru, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un Eiropas sabiedrības gatavībai palīdzēt. Bet ko gan var atjaunot, ja runa ir par bojāgājušajiem... Man ir smagi iztēloties, ko jūt mātes, kuras karā zaudējušas bērnus, ko jūt ģimenes, kuras zaudējušas tuviniekus, grūti, domājot par karavīriem, kuri palikuši bez rokām, bez kājām. Tās ir tik dziļas rētas, ka paliks uz ilgu laiku. 

Varam tikai mazināt ievainoto sāpes, sniedzot rehabilitāciju, bet zaudējuma sāpēs, - ceļot memoriālus un pieminekļus bojāgājušajiem. Ukrainas nācijai pašai jāmainās, nepieļaujot agrākās kļūdas un korupciju, lai neaptraipītu to cilvēku piemiņu, kuri par šo valsti zaudējuši dzīvības vai tikuši karā ievainoti. Tāpēc vēstniecība pievērš rehabilitācijai tikpat lielu uzmanību kā ieroču piegādēm. Gādājam, lai ievainotie šeit saņemtu viskvalitatīvāko, visefektīvāko palīdzību. Kad redzam, cik iztukšoti šie cilvēki šeit ierodas, bet kā smaida pēc tam, kad ir saņēmuši medicīnisko palīdzību un protēzes, man šķiet, esam snieguši vismaz palīdzības minimumu. 

Nesen Latvijā atklājām pirmo pieminekli ukraiņiem, kuri cīnās pret agresoru. Piemineklis, kura nosaukums ir “Ukrainas vainags”, atrodas Ogres slimnīcas teritorijā. Tas parāda ne tikai ukraiņu, bet visas Eiropas vienotību un saliedēšanos. Tādēļ pieminekļa atklāšanā teicu, ka man nav būtiski vienīgi prezidenta un ministru rīkojumi, bet arī karavīru atzinība. Tādā plašākā izpratnē viņi ir mani galvenie soģi, tāpēc vēstniecībā strādājam, lai no karavīriem, kuri atrodas frontē, nebūtu kauns, jo viņi atdod visu. Mums neviens neprasa, lai ziedojam dzīvības, taču strādājam gan sestdienās, gan svētdienās, ziedodami darbam savu laiku. Pats neesmu vairs jauns, taču skrienu maratonus, lai, sajūtot piepūli un sāpes, kaut nedaudz būtu līdzīgs karavīram. Viņi karā lej asinis, es – vismaz sviedrus. Vienmēr skrienot piespraužu kādas ukraiņu karavīru vienības zīmi, tādējādi katru skrējienu veltot viņiem un izrādot savu cieņu. 

-Paldies par sarunu! Slava Ukrainai!  

-Slava varoņiem!