Es esmu žurnāliste. Televīzijas žurnāliste. 24. februāra rītā atvēru istabas durvis, sakot: “Labrīt! Ir sācies karš!” Kopš tā brīža mana dzīve ir izmainījusies.

Es nekad vairs nebūšu tā, kas biju pirms 24. februāra. Jau nedēļu vēlāk satiku pirmos Ukrainas kara bēgļus. Un pēc tam vēl un vēl. Mūspusē viņu ir ap 700. Un ap 700 stāstu. Ar daļu no tiem es vēlos dalīties.

Jo tie nav tikai Ukrainas kara bēgļu stāsti. Tie ir stāsti par mums. Par mums kara laikā. Un es ceru - pēc kara.

Un te es gribētu citēt savu kolēģi, žurnālisti, folkmūziķi, Ukrainas vēstniecības Latvijā tulku un Ukrainas patrioti Viktoriju Prituļaku: “Pat vairāki Ukrainas izdevēji lūdz, lai cilvēki pierakstītu savas dienasgrāmatas pierakstus. Jā, cilvēkiem nav ieroču, bet viņi var pierakstīt savas sajūtas. Kā jūt līdzi ukraiņiem. Kā viņi atbalstīja, piedalījās humānās palīdzības vākšanā. Kā gāja mītiņos, kā zīmēja plakātus. Tas ir ļoti vērtīgi.”

Alla un Dāvids

Kāds drēgns pavasara rīts Ventspilij atnesa jaunu ziņu: 00.12 minūtes pēc pusnakts, naktī no 5. uz 6. aprīli pasaulē nāca mazais Dāvids, ukraiņu kara bēgles bērniņš. Bija zināms, ka gaidāmais mazulis Latvijā ieradies, māmiņai bēgot no kara zonas astotajā grūtniecības mēnesī.

Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai Latvijā pirmie bēgļu bērni piedzima Rīgas dzemdību namā, sekoja dzemdības Jelgavā un Ventspilī.

Dāvids ir ilgi gaidīts ukrainietes Allas otrais bērniņš, un ģimenei pat ļaunākajos sapņos nenāca prātā, ka neilgi pirms dzemdībām nāksies bēgt no mājām. Sieviete šķērsoja Ukrainas - Polijas robežu kājām, rokās nesot ceļa somu. Kopā ar viņu gāja mamma un sešus gadus vecā meita. Vīrs no ģimenes atvadījās Ukrainas pusē. Par savu dzemdību vietu drīz pēc ierašanās Alla no Vinnicas izvēlējās Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu. Kamēr māmiņa slimnīcā, es devos sveikt vecmāmiņu ar priecīgo notikumu. Dāvida vecmāmiņa Maija mazulim gatavoja Ventspils Augstskolas studentu viesnīcas nelielo istabiņu, slauka asaras un stāsta: “Mums prieks. Mums puisēns piedzimis. Dod Dievs, lai viņam liktens labvēlīgāks, kā mums. Ļoti vēlamies atgriezties. Lai arī, paldies, mūs šeit ļoti silti uzņēma. Palīdz ar visu!”

Divās nelielajās istabiņās jautri čalo arī mazā Sofija. Sešgadīgā māsiņa, vēl brālim mammas puncī esot, stāstīja pasakas un tieši viņa iedevusi brālītim simbolisko vārdu Dāvids. Meitene bija sākusi iet vietējā skolā.

 Ukrainas bēgļu dzīvesvieta ir šaura, bet ar kopēju virtuvīti. Es ciemojos brīdī, kad vecmāmiņa cepa smaržīgus, ar biezpienu pildītus ābolus. Tieši tādus esot iekārojusi Alla pēc dzemdībām. Zvanu uz Ukrainu ar priecīgo ziņu jau saņēmis arī jaundzimušā tētis. Bērniņam viss sagatavots, jāienes vien gultiņa, stāsta vecmāmiņa, kas ir pateicīga par palīdzību.

Šajā laikā Ventspils Sociālais dienests strādāja ārkārtas režīmā. Tik daudz vēl nebijušu jautājumu, bēgļi ierodas autobusiem, simtiem. Bez naudas, bez drēbēm. Ar bailēm un neziņu. Dienestā skaidro, ka pirmajam kara bēgļu mazulim tiks izmaksāts tāds pat piedzimšanas pabalsts kā Ventspilnieku ģimenēm, bet tēvu un palīgus mēģinās aizstāt profesionāli aprūpētāji, kas nāks vizītēs, skaidro Una Lapskalna, Ventspils sociālā dienesta vadītāja. “Mums ir ļoti laba sadarbība ar vienu PEP mammu, kas palīdzēs pirmajās dienās ar mazulīti, jo, protams, jebkurai sievietei dzemdēt bērniņu jau ir liels notikums. Ja viņa ir viena, tad mums tā atbalsta persona būs PEP mamma, kas palīdzēs šajā grūtajā izmaiņu brīdī, kad mazais ir piedzimis. Un tā būs visām mammītēm, jo mums ir vairākas topošās māmiņas.”

Sociālajam dienestam tobrīd bija zināms, ka martā un aprīlī Ventspilī iebraukušas četras grūtnieces, mēģinot atrast drošu vietu, kur bērniņiem nākt pasaulē. Visas viņas bija ieradušās bez vīra un nepieciešamajām mantām jaundzimušā aprūpei. Lai arī dzīvesvietas telpas nav lielas, tomēr sievietēm nav bijis jāpiedzīvo kara šausmas, bērniņu dzemdējot pagrabā vai bez mediķu klātbūtnes, kā tas notiek kara zonās Ukrainā. Alla Rožkovana, kas bēgusi no Vinnicas, stāsta, ka grūtākais esot bijis šķirties no tēta un vīra uz Polijas robežas, izbraucot no Ukrainas. Dzemdībās svešā valstī viņa bija viena: “Mans kā mātes uzdevums bija nodrošināt mieru, drošību maniem bērniem. Bija ļoti sarežģīti grūtniecība astotajā mēnesī, liels laiks. Divas diennaktis ceļā, tomēr mēs visu pārvarējām. Tagad mums sācies jauns posms dzīvē, un es domāju, ka drīz mēs brauksim mājās.”

Rozes no tēta. Ko viņš saka?

“Viņš ir ļoti laimīgs. Dēlu ļoti gaidīja. Saka: man vēl neticas! Tik ātri viss.

Ļoti gaida, kad mēs atgriezīsimies.” 

 Bēgļu vidū lielākais vairums ir māmiņas ar bērniem, kam nav iespēju iekārtoties darbā, jo atbraukušas vienas, tāpēc līdzekļu trūkuma dēļ ukrainietes izvēlas atgriezties kara skartajā dzimtenē. Saņēmu ziņu, ka arī Latvijā dzimušais mēnesi vecais Dāvids tiek gatavots prombraukšanai. Allai ir raizes par turpmāko iztikšanu Latvijā un viņa nolēmusi riskēt: “Mēs nezinām, kas būs tālāk. Mēs cerējām, ka situācija Ukrainā būs labāka, bet, kā redzam, viss tikai sliktāk un sliktāk. Vai es baidos atgriezties? Jā, baidos. Bet man ir dzīvoklis, lai arī neliels, bet mans! Kamēr situācija pilsētā ir ļoti sarežģīta, brauksim ar bērniem pie mammas uz laukiem.”

Allai, trīs mēnešus uzturoties Latvijā, tāpat kā daudziem Ukrainas bēgļiem, beidzoties valsts atbalstam, būtu jāmeklē vieta, kur dzīvot, audzinot mazo Dāvidu un skolnieci Sofiju. “Es ar prieku strādātu. Es esmu angļu valodas skolotāja, bet - kā lai es strādāju, ja man ir tik mazs bērniņš?”

Līdz šim bēgļu izmitināšana tika atstāta pašvaldību ziņā, bet, beidzoties valsts benosacījuma atbalstam, lielai daļai ukraiņu nebūs iespējams norēķināties par dzīvokli, samaksājot reālo tirgus cenu. Alla ar mazo Dāvidu ir nolēmuši doties atpakaļ uz Ukrainu, un es eju atvadīties dienu pirms izbraukšanas.

Alla saiņo mantas, to ir daudz vairāk, kā atbraucot. Brīvprātīgie saziedojuši drēbītes, rotaļlietas, skolas preces. Sofija tētim vedīs lielu dāvanu - plīša vali no pilsētas Baltijas jūras krastā, par kuru iepriekš nezināja pilnīgi neko.

Es ceļasomā mazajam Dāvidam ielieku Latvijas karodziņu. Viņš tomēr ir mūsu, Latvijas-Ukrainas bērniņš. Sofija man uzdāvina konfeti. Tā man mašīnā joprojām atgādinās šo stāstu.

Raudam. Atvadāmies.

Alla sola - ja būs ļoti, ļoti bail, viņa atgriezīsies, jo nespēšot pierast pie sirēnām. Es savukārt solu sameklēt naudu biļetēm atpakaļceļam. Un man ir vairāki telefona numuri no cilvēkiem, kas solījuši ukrainieti ar bērniem izmitināt pie sevis, ja viņa izlemtu palikt. Bet viņa raud un liek somas. Mamma grib pie savām vistiņām, ko pieskata kaimiņiene, Sofija grib pie tēta, tētis grib redzēt dēlu, bet Alla.. Allai jāpieņem lēmums. Un viņa brauc.

Mazais Dāvids ar māsu un mammu Ukrainā ieradās maija beigās.

Ģimene apmetusies 60 kilometrus no Vinnicas. Tur nešaujot, vien telefonā atnākot ziņa par gaisa trauksmi. To, ka Ukrainas civiliedzīvotāji pošas prombraukšanai, var just bēgļu dzīvesvietās visā Latvijā. Tomēr - ne visi aizbrauks. To apliecina arī Sabiedrības integrācijas fonda vadītāja Zaiga Pūce: “Daļa no šiem cilvēkiem paliks Latvijas sabiedrībā. Kaut vai tā iemesla pēc, ka viņiem nav kur atgriezties, jo mēs zinām, ka ir pilsētas Ukrainā, kas ir nolīdzinātas līdz pat pamatiem.”

Ir jūnijs. Un es zvanu uz Ukrainu. Alla stāsta, ka esot drošībā. Diemžēl mazā Dāvida vectētiņš puiku tā arī nav redzējis, braucis pie mazdēla no frontes, bet gājis bojā autokatastrofā. Tai pat dienā, kad mazbērni ieradušies Ukrainā. 

Alla daudz domājot par Latviju un bēgļu gaitām: “Tagad viss ir labi. Sakiet visiem, ka mēs ilgojamies! Mēs ar jums esam kopā nodzīvojuši gabaliņu dzīves. Mums tā bija liela vērtība. Visa šī jūsu palīdzība.... Mēs jūs atcerēsimies vienmēr! Un vienmēr jūs gaidīsim arī mūsu mājās.”

Alla sola Latviju parādīt kā mazajam Dāvidam, tā Dāvida tētim.

“Pēc kara beigām mēs jūs visus gaidām brīvajā Ukrainā!” - telefona sarunā emocionāla ir ukrainiete, kuras bērniņam visu mūžu pasē būs rakstīts: “dzimis Latvijā”.