“Es esmu zvērējusi netaupīt savu spēku un veselību, ja vajadzēs, arī dzīvību, un aizstāvēt savu valsti, tādēļ man sāp, kad redzu, kā pie nojaucamiem pieminekļiem gulst sarkanas neļķes un jaunieši prāto, kā apiet obligāto dienestu,” saka Ilze Feldberga. Ērglēniete, kura jau trešo gadu dienē Zemessardzē un kuras piemēram seko arī vīrs un meita.
“Mēs tur iederamies, mēs varam tikpat daudz visu izdarīt! Tā dalīšana sievietēs un vīros sen vairs nav aktuāla. Ja par obligāto dienestu runājam, aicinātu tiešām arī sievietes šo te soli nopietni apsvērt, jo mēs varam daudz vairāk, nekā mēs varbūt esam sākotnēji iedomājušās. Arī pārliecība par sevi un motivācija, un visas labās īpašības, kas pēc tam no tā nāk, tas jau tikai padara mūs bagātākus un spēcīgākus,” saka Ilze. “Un es nerunāju šeit par to fizisko sagatavotību, ko iedod mācības, es ar šo domāju pārliecību, ka es varu. Un tad nav jāiet ezotēriskos kursos vai jāmeklē iedvesmas avoti, jo tu pats esi tas iedvesmojošais stāsts,” secina Ilze.
Sievišķība, tūrisma vadība un Zemessardze
Ilze ir smalka, izskatīga sieviete, kura civilajā apģērbā nebūt neasociējas ar armiju. Viņas ikdiena aizrit kā lielākajai daļai Latvijas sieviešu. Dienā darbs Ērgļu tūrisma informācijas centrā, vakarā rūpes par diviem bērniem, vīru un mājas soli. Taču līdztekus tam viņa pirms trim gadiem izdarīja izvēli iestāties Zemessardzē, laužot vēl joprojām pastāvošos stereotipus, ka sievietes vieta nav armijā. Arī brīdī, kad Ilze uzvelk Zemessardzes formu, šķiet, ka pretī nostājas pavisam cits cilvēks – stingra, prasīga, varoša, daroša. Un tāda Ilze arī ir.
Redzot mammas un sievas rīcību, Ilzes piemēram sekoja vīrs Mārcis un arī meita Liene, kura šogad Lāčplēša dienā nodeva svinīgo zvērestu, stājoties Jaunsardzē. Kā uzsver meita Liene, no tā esot tikai ieguvums. “Ik katru gadu aizvien vairāk meitenes un sievietes iestājas Jaunsardzē un Zemessardzē, un man šķiet, ka tas tā turpināsies. Tas jau ir tikai ieguvums paša personībai, pieredze, tas ir interesanti, daudz jaunu zināšanu, arī labi pavadīts laiks. Ļoti interesantas ir nometnes, tur ieaudzina disciplīnu. Un noteikti nevajag aprobežoties ar domu, ja esi sieviete, tad tu nevari būt Zemessardzē vai Jaunsardzē. Nē, tieši pretēji - tas ir ieguvums, jo atšķiries no citiem,” ar lepnumu noteic Liene, piebilstot, ka līdz ar rūdījumu, kas gūts Jaunsardzes nometnēs, viņa spilgtāk izjūtot arī piederības sajūtu valstij. “Mēs katru gadu Lāčplēša dienā ejam lāpu gājienā, pēc tam ģimeniski svinam šo dienu pie skaisti klāta galda. Un arī tagad, kad esmu iesaistījusies Jaunsardzē, man patīk, ka mums Ērgļos, tādā mazā ciematiņā, ir kopiena, kur varu justies piederīga. Un vispār tas ir tik svarīgi, ka u iesaisties dažādās aktivitātēs un apzinies, ka esi savas valsts patriots.”
Labs zemessargs ir labs darbinieks
Patriotisma jautājums pēdējā laikā nodarbinot arī Ilzes prātu, jo īpaši tas aktualizējies Ukrainas kontekstā. “Redzot cilvēkus raudam pie nojaucamajiem pieminekļiem un nesot turp sarkanas neļķes, dzirdot jauniešus Anglijā runājam, ka jāmaina pilsonība obligātā dienesta dēļ, ir skaidrs, ka esam ļoti dažādi. Es esmu devusi zvērestu netaupot savu veselību, vajadzības gadījumā pat dzīvību, aizstāvēt savu valsti. Te arī parādās tās dažādās mūsu prioritātes. Es gan nevienu negrasos nosodīt, vien gribu aicināt padomāt un izvērtēt vērtības. Un varbūt arī iestāties Zemessardzē, jo ieguvums no tā būs ne vien valsts drošībai, bet arī pašam,” noteic Ilze. “Es vienkārši to redzu dzīvē. Ja ir labs zemessargs, viņš būs ļoti labs darbinieks. Mēs esam daudz motivētāki, ar lielākām darba spējām, pēkšņi parādās dienā vairākas stundas liekas, tāpēc ka visas tās īpašības, ko iegūstam tur, neatkarīgi, vai tas ir šaušana, navigācija vai sakari, mēs varam izmantot civilajā dzīvē, protams, citādāk, bet varam. Arī skaudrā situācija, kas ir ar Ukrainu, parāda to, cik svarīgs ir tas neatlaidīgais gars un cik mēs esam spējīgi. Kaut gan sākumā liekas –nē, neesam, nevaram, īstenībā mēs varam,” uzsver Ilze, piebilstot, ka, piedaloties mācībās un apgūstot kaujas gatavībai nepieciešamās prasmes, viņa – tāpat kā viņas kolēģi – dzīvo ar cerību, ka tās dzīvē nekad nevajadzēs pielietot.
Ar tūrismu darbā un ikdienā
Lai parunātos par piederības sajūtu valstij un sievietes lomu valsts aizsardzībā, ar Ilzi tikāmies viņas darba vietā. Darbs tūrisma informācijas centrā ir Ilzes sirdsdarbs, to sajutuši arī ērglēnieši. Un kā gan citādāk, ja Ilzes ģimene jau izsenis saistīta ar tūrisma jomu. Vīra Mārča, kurš pazīstams kā Lindas Leen brālis, pārziņā ir ģimenes lauku īpašums pāris kilometru attālumā no Ērgļiem. Tam dots nosaukums “Radošās atpūtas pagalms “Tiltiņi””, jo līdz ar ierasto lauku tūrisma objektos pieejamo te atbraucējus sagaida gan Mārča izveidotā “Kandžas laboratorija”, gan pirts un svētku šķūnis, gan neskaitāmas aktivitātes ciešā saistībā ar dabu un kalēja darbnīca. Un, protams, pats harizmātiskais saimnieks, kuram pēc vārda nav kabatā jāmeklē. Šobrīd gan “Tiltiņos” iestājies zināms sezonas klusums, kad arī saimniekiem laiks vairāk sanāk atpūtai, jo vasarā, iebraucot saimnieku sētā un redzot visapkārt glīti sakopto vidi, perfekti nofrizēto mauriņu un kopējo ainavu, kas gadu gaitā no aizaugušas vietas pārtapusi par idillisku ainavu, rosās jautājums, kā to var paspēt un kur var ņemt spēku, jo “Tiltiņos” visu darbu paveicējs ir pats saimnieks. Un tad neviļus, redzot šos jaunos, darbīgos un Latviju mīlošos cilvēkus, atkal nostiprinās ticība, ka Latvijai nākotne būs!
