Šonedēļ aizvadīti gada nozīmīgākie svētki – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Pie mums Vecpiebalgā, lai arī saltums lika sevi manīt, tomēr valdīja ļoti siltas sajūtas – pagasta karoga pacelšana jaunā mastā, svētku gājiens un pašdarbnieku koncerts pulcēja prāvu skatītāju pulku, un balti klātais svētku galds vai lūza no dažnedažādiem labumiem.
Skatoties koncertu, acis kļuva miklas – tik sirsnīgi un mīļi, kā vien pie savējiem var būt. Arī pati kāpu uz skatuves, lai nodancotu dažas dejas, un šoreiz bija kamols kaklā, vērojot aizskatuves norises, jo zinu, ka drīz vairs nebūšu starp tiem, kuri tur apgrozās. Kopā ar vīru esam nolēmuši, ka šie Dziesmu un deju svētki mums būs pēdējie. Katram jāzina savs laiks. Ja jūs zinātu, kāda rosība valda tur, augšā! Skatītāji zālē visdrīzāk neko nenojauš, bet tas, kas notiek aiz lielajiem aizkariem, nudien izskatās pēc teātra. Kāds paklusām pie sevis bubina, atkārtodams dejas gājienus, kāds cits steidzas nomainīt tērpu, vēl kāds nervozi cilā kājas, lai iesildītos gaidāmajam priekšnesumam. Ik pa brīdim atskan kušināšna, ik pa brīdim kāds kaut kur steidzas, kamēr cits pietur kulises, lai milzu audekls neplivinās skrējējam līdzi. Meitenes pielabo grimu, puiši piemēra cepures. Daži joko, citi nervozē. Ne ar ko nesalīdzināmas sajūtas, it īpaši, ja koncerts ļoti atbildīgs, kā tas noteikti ir valsts svētkos.
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas trīsdesmit trešā gadadiena. Vēja spārniem aiztraucies laiks, tomēr atmiņas neizgaist. 1990. gada 4. maijā pie parlamenta ēkas visu dienu stāvēja cilvēku tūkstoši, kas aizturētu elpu sekoja līdzi izšķirošajam balsojumam. Atceros – spīdēja saule, bija silts un mājās pulcējāmies visa ģimene. Asarām acīs klausījāmies radio, kad tika paziņoti rezultāti – par Latvijas neatkarības atjaunošanu nobalsojis vairākums! Visi gavilēja, apkampās un lēkāja no prieka. Deputāti Rīgā devās uz mītiņu Daugavmalā. Viņi bija mūsu varoņi. Komunisti un interfrontieši, kas atteicās piedalīties balsojumā, kaut kur pazuda. Vēlāk izrādījās, ka viņi valdības namu atstājuši pa sētas durvīm. Viņu vidū bija arī tagadējā eiroparlamentāriete Ždanoka. Tā, lūk, sakārtojušas lietas.
Pirms dažām dienām sociālajos tīklos pamanīju bildes no kaut kāda pasākuma pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Atkal tā pati Ždanoka! Sarkanas lupatas, tikai un vienīgi krieviskas runas, kareivīgi izkliegtas prasības atteikties no rusofobijas un izbeigt Latvijā apspiest krievvalodīgos. Visa tā pati atribūtika, ko esam pieraduši redzēt 9. maijā. Nudien sagriezās dūša. KĀ TAS VĒL TAGAD IR IESPĒJAMS?! Bet ir. Un neizskatījās, ka kāds ļoti steidzās šo murgu apturēt. Viss notiek, biedri, joprojām notiek. Viņi nav nomierinājušies, ierāvuši astes un paslēpušies savās alās. Viņi pat negatavojas pierauties. Jo viņos dzīvo tas, ko mēs pieklājīgi saucam par lielkrievu šovinismu, un viņi barojas no tā. Negausīgi. Par spīti šausmām, kas jau otro gadu notiek Ukrainā. Par spīti tam, ka viņveidīgo dēļ mirst simti un tūkstoši nevainīgu cilvēku. Viņiem, lūk, vajagot tiesības. Viņiem esot pretenzijas pret Latvijas valsti. Viņi jūtoties pazemoti, ierobežoti un apspiesti. Tāda Ždanoka gadiem indē gaisu Eiropas parlamentā, un viņai par to nav nekas, izņemot iespaidīgu algu… Es nesaprotu. Un jūs?
Nē, labāk atgriezīšos pie koncerta. Latvija ir unikāla ar daudzām labām lietām, starp kurām noteikti jāpiemin cilvēku aizraušanās ar darbošanos dažādos amatiermākslas kolektīvos. Pašdarbnieku teātri, kori un deju kolektīvi pie mums sastopami tik kuplā skaitā, ka ne galu, ne malu neredz. Lielajos svētkos allaž jābrīnās, cik blīvi milzīgo Daugavas stadionu aizpilda dancotāju simti – kāds krāšņums, spēks un daile vienuviet! Zināms, ka šovasar deju svētkiem gatavojas 707 kolektīvi. Padomājiet, kas tā par enerģiju!
Nereti dejotājiem vaicā, kāpēc viņiem deja ir tik svarīga, ka gatavi ziedot tai savu brīvo laiku, spēku un arī līdzekļus. Ik nedēļu doties uz mēģinājumiem, brīvdienas pavadīt koncertējot, bieži arī ikdienu pakārtot dejošanai. Atbildes neliek šaubīties, ka tie, kurus deja reiz savaldzinājusi, vairs nespēj bez tās dzīvot. Viņi dejošanu sauc par vaļasprieku, sirdslietu un dzīvesveidu. Jo agrāk bērnībā sākuši dancot, jo grūtāk novērsties un meklēt citus izklaides veidus. Skatījos uz mazajiem, kuri nupat sper pirmos soļus uz lielās skatuves. Dažs brīžam no apjukuma un uztraukuma nesaprot, uz kuru pusi doties, tomēr no skata redzams – tur būs dancotājs! Mēs visi augam un veidojamies. Izaugt dejā ir liela laime un prieks. Tieši tā - laime, prieks, gandarījums un arī gods. Brīvība, lidojuma sajūta, adrenalīns. Daudzu mazu, skaistu mirklīšu un emociju eksplozija vienas dejas garumā. Distancēšanās no ikdienas, drauga rokas spiediens, saprotošais skatiens, smaids un uzmundrinājums arī tad, ja kāja aizķeras vai kāds solis aiziet greizi. Iespēja būt uz skatuves, justies izredzētam, ievērotam – kādam arī tas ir svarīgi, taču diezin vai uzstāšanās koncertos vai svētkos ir svarīgākais iemesls, kāpēc tik daudzi dejumīļi bez iebildumiem lej sviedrus mēģinājumos. Deju kolektīvs – tie nav nedz klases, nedz darba biedri, bet gan DEJU KOLEKTĪVS. Cilvēki, ar kuriem kopā esi svīdis, dažreiz pat mocījies, kopā ceļojis autobusos uz koncertiem vai skatēm, ģērbies pliks visādās kaktu ģērbtuvēs, mainījies apaviem, palīdzējis iespiesties šaurās drēbēs, veidojis frizūras un krāsojis acis, steigā šuvis pogas un atrisušas brunču vīles, gulējis un kopīgi krācis vienā klases telpā uz neērtiem matračiem un dalījis pēdējo pīrādziņu uz paģirām pēc garas balles nakts. Kopā raudājis un kopā smējies, izlijis cauri slapjš, mazgājies vienā dušā, slaucījies vienā dvielī un turējis pie rokas, kad uztraukums ņēmis savu. Esi dusmojies un piedevis, bučojies un atgrūdis, bet tomēr vienmēr cienījis un lolojis kā labāko biedru un draugu. Tā ir dancotāju brālība, un tai pieder visi, kam augšminētais nav svešs.
Maija pirmajā dienā Cēsu koncertzālē norisinājās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku deju lieluzveduma ,,Mūžīgais dzinējs” un lielkoncerta ,,Balts” deju kolektīvu koprepertuāra pārbaudes skate, kurā savu varēšanu demonstrēja divdesmit pieci Cēsu novada deju kolektīvi. Daudziem kolektīviem jauni tērpi, dancotāji sapucēti godam. Sievu zeķes baltas kā sniegs, vīru zābaki spoži noviksēti, meitu galvas tik gludi sasukātas, ka neviens matiņš neatļaujas cirtoties, neviena sprodziņa netiek laukā no vainaga apakšas. Kārtībai jābūt, un to dejotāji raduši respektēt. Arī piebaldzēni turpat vien bija un visvaroši grozījās – trīs deju kopas no Jaunpiebalgas, trīs no Vecpiebalgas, un visām uzstāšanās izvērtās veiksmīga. Nacionālā kultūras centra žūrija un ekspertu komanda savu darbu paveica ātri un profesionāli. Galvenais vērtētājs Jānis Purviņš, kurš dažai dejotājai esot vairākas naktis sapņos rādījies, atzina, ka, braukājot pa skatēm, kopā ar kolēģiem noskatījies pāri par tūkstoti deju priekšnesumu, tāpēc izvērtēšanas lieta, kā smejies, ejot no rokas – kritēriji zināmi, jāsaskaita tik punkti un spriedums gatavs. Viņam vienkārši, bet kādas emocijas valdīja uz skates! Tik daudz darba un nervu ieguldīts, lai katrs solis tiktu pasperts pareizi, katrs nadziņš nostiepts un skatiens pareizi nomērķēts. Un ja nu kaut kas tomēr neizdodas? Ja tevis dēļ cietīs kolektīvs?
Eh, draugi, bija jau labi, un man atliek tikai katram novēlēt no sirds izbaudīt garās svētku brīvdienas un pa krietnam izkustēties, kaut vai slotu dancinot. Jo mājai jābūt tīrai un pagalmam spodram, savu Tēvzemi suminot. Saules mūžu Latvijai!
