“Padures mozaīkas” – tā ir grāmata, kurā Kuldīgas novada Padures pagasta vēsture no muižu laikiem līdz pat mūsdienām izstāstīta cilvēku atmiņu stāstos. Tās autore Alise Volanksa atzīst, ka te ir gan priecīgie, gan bēdīgie notikumi, gan cilvēku savstarpējās attiecības, gan sadzīve. Grāmata gan vēl gaida savu izdošanu, jo tiek meklēts finansējums tās izdošanai.
“Mans tēvs vienmēr bija ciema vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Ļoti nopietna lieta, tādēļ jāiet izglītotiem cilvēkiem, zinātniekiem, lai neizstrādā kādas ziepes. Vēl, protams, sievietēm, kuras nedzer. Nu tad komisija bija pa savam, bet sievietes skaitīja balsis. Priekšsēdētājs beigās knapi spēja parakstīties, vajadzīgie vēlēšanu balss procenti dabūti, nekāda sabotāža nav notikusi. To garantē klātesošais varas pārstāvis - milicis no Kuldīgas, kurš arī jau bija pamatīgi iešvillājies. Pēc tam visus izvadāja pa mājām, tēvu atveda un nolika pie durvīm.” Šis ir viens no mākslas zinātniecei Alisei Volanskai uzticētajiem stāstiem topošajai grāmatai “Padures mozaīkas”.
Stāsti par viņas dzimto pusi Paduri krājušies jau no 19. gadsimta, kas pārmantoti no paaudzes paaudzē. Bet tā pamatīgi nolemts, ka tie jāpieraksta, bija 2011. gads. Tad Alise rūpējās par unikālo Padures muižas klēti, kas ir Latvijā vienīgā trīsstāvu klēts ar mansarda jumtu, un sāka tās otrajā stāvā veidot vēstures apcirkņus – braucot no vienas pagasta mājas uz otru, vācot senās lietas un arī dzirdot stāstus. “Tad kustība toreiz tā attīstījās. Cilvēku dzīvesstāsti ir jāvāc. Tas ir nemateriālais kultūras mantojums. Cilvēki ir aizejoši, stāsti ir paliekoši.”
Padures pagastā allaž bijusi rosība, tas bijis bagāts ar muižām. Padures muižā starpkaru periodā ierīkota divgadīgā lauksaimniecības skola, padomju gados - Lejaskurzemes izmēģinājumu stacija, pagastā vienmēr bijuši čakli saimnieki – tas viss atstājis cilvēku atmiņas un stāstus. Andris Grīnvalds ir viens no tiem, kas dalījies ar savām atmiņām. “Te jau viss kas ir piedzīvots. Tā kā es ar autobusu braukāju savā laikā, tad autobusnieku jau principā pazīst visas paaudzes. Jā, un leģendārās ēdnīcas karbonādes, jo dienas vidū autobusniekam bija pienākums – ar manu kundzi ar Ņīnu vedām vīriem pa laukiem pusdienas. Tāda liela kaste bija, tur salika tos traukus un bunduļus ar ēdienu. Tādas karbonādes dzīvē vairs neesmu redzējis. Pirmkārt, bija nenormāli garšīgas. Es tās saucu par 46. izmēra, jo, ja tur uzlika uz bleķa šķīvja karbonādi, tad diži nekam vieta vairs nebija.”
Šobrīd grāmatā apkopoti vairāk nekā 100 padurnieku atmiņu, tās ilustrētas ar viņu dotajām fotogrāfijām. Plānots, ka grāmatā būs ap 700 lapaspusēm. Autore apkopojusi arī vēsturiskus faktus, lai iezīmētu katru laikaposmu. Padures pagasta bibliotēkas vadītāja Sigita Irša: “Tā ir tāda tīrā novadpētniecība, kur skan cilvēku balsis un cilvēku atmiņas. Tas arī ir tas, ko dara bibliotēkas, kas bibliotēkai ir ļoti vērtīgi, ko tā ar lielu prieku saglabātu un nodotu tālākajām paaudzēm.”
Pagasta pārvaldes vadītāja Irita Riķīte atzīst, ka vēl trūkst līdzekļu grāmatas izdošanai. Daļa piesaistīta no pašvaldības kultūras projektu programmas, nelielu atbalstu var dot arī pārvalde, bet atlikušo summu ir iecere piesaistīt no avansa maksājumiem par grāmatu.
