Mēdz teikt – suns ir cilvēka labākais draugs. Tie, kuri šo draudzību ir pieredzējuši, zina, ka tā ir vistīrākā patiesība, taču kinoloģes, kanisterapijas speciālistes Ingūnas Tihomirovas apmācītie suņi pierāda, ka viņi spēj būt arī glābēji uz ūdens, psihoterapeiti bērniem un senioriem, pat lasītmācīšanas asistenti.
“Sākās viss ar mīlestību pret suni. 1998. gadā es iegādājos pirmo suni – rotveileru. Ar viņu strādājot, es iepazinu kinoloģijas pasauli, kļuvu par apmācību treneri. Mans mūža sapnis vienmēr ir bijis ņūfaundlendietis, bet tajā laikā Latvijā viņus nebija iespējams dabūt. Man palaimējās, ka 1999. gadā piedzima pirmais ņūfaundlendiešu metiens, un es sev viņu sev ieguvu. Iepazinu, kas ir selekcija, audzēšana, bet man ļoti gribējās ar viņiem nodarboties glābšanā uz ūdens. Man ļoti tas patika. Vienu gadu mēs saņēmāmies un aizbraucām uz Poliju mācīties glābšanu uz ūdens.”
Polijā tiek satikti cilvēki, kas darbojas kanisterapijā. Tas Ingūnu ieinteresē un liek arī apgūt zināšanas šajā jomā. Var teikt, ka Ingūna Tihomirova ir arī kanisterapijas jeb suņa asistētas terapijas aizsācēja Latvijā. Lai izprastu, kas tad ir kanisterapija, Ingūna uzaicina doties uz centru „Valdardze”, kurā tiek sniegta palīdzība bērniem un ģimenēm, kuras ir cietušas no vardarbības. “Canis – latīniski ir suns, terapija ir medicīniskā terminoloģija. Tas ir terapijas veids, kurā suni izmanto kā motivāciju – klientam kaut ko jaunu apgūt vai vienkārši uzlabot psihoemocionālo fonu, caur prieka radīšanu ļaut iespēju viņam atvērties un uztvert pasauli daudz pozitīvāk.”
Nodarbībās piedalās divi Ingūnas suņi: lielā ņūfaundlendiete Nika un mazā Marta. Bērniem tiek doti dažādi uzdevumi, kurus, protams, asistē suņi. “Tā darbošanās ar katru klientu grupu vai mērķauditoriju ir cigādāka, jo ir konkrēti mērķi. Krīzes centrā pirmais ir emocijas, pozitīvas emocijas, lai aizmirstas, kur viņi atrodas, lai mazliet atslēdzas no ikdienas, kas viņiem nav īpaši rožaina. Tur mēs vienkārši ļoti labi pavadām laiku, izkustamies. Ja mēs ķermeniski atbrīvojamies, atbrīvojas arī mūsu emocijas. Vēlāk tie speciālisti, kas strādā centrā, var ar bērniem daudz foršāk sarunāties. Bērni, iespējams, vieglāk uzticēsies. Tas pārējais terapijas veids būs daudz ātrāks, jo kanisterapija ir palīdzošā terapija.”
To, ka nodarbības ar suņiem tik tiešām dod savu rezultātu, apstiprina centra „Valdardze” valdes priekšsēdētāja Eva Sāre-Aizsilniece, jo vardarbībā cietušajiem bērniem šīs nodarbības jau ir ilgāku laiku. “Mēs laikam bijām pirmie, kas kopā ar Ingūnu ieveda kanisterapiju Valmierā. Tas bija norvēģu dzīvnieku terapijas projekts. Tā mijiedarbība, kad suns ar cilvēku satiekas, ja ir zinošs un varošs cilvēks, kas prot to virzīt, notiek lieliskas lietas. Šeit notiek rehabilitācija vardarbībā cietušiem bērniem. Ja viņš pastrādā ar suni, viņš atbrīvojas, vieglāk mūsu speciālistiem ir tikt klāt visām šīm lietām, kas mums ir jāpanāk. Tas ir emocionāli patīkamāk un bērnam dod to drosmi, brīvību, ka viņš spēj runāt par šīm lietām.”
Pēc šīm nodarbībām centrā „Valdardze” Ingūna Tihomirova ar saviem palīgiem, abām suņu meitenēm, dodas uz nākamo nodarbību. Uz to ieradusies mazā Mia, kurai jāpalīdz runas attīstībā. Atkal tie ir dažādi vingrinājumi, piemēram, izrunāt burtu “R”, te lieliski palīdz mazā sunīte Marta, kura saka savu “R” un Mia ar prieku cenšas to atkārtot. Protams, šīm nodarbībām neder kurš katrs suns. “Sāksim ar suņu šķirnēm. Tas ir pirmais, kur notiek atlase. Otrs, ne katrs no tās šķirnes arī var to darbiņu darīt, tāpēc ir vesela programma, kā līdz kanisterapijas sunim tikt. Sākot ar atlasi, beidzot ar apmācību. Pamatā tās ir suņu šķirnes, kas vēsturiski veidotas kā suņi kompanjoni cilvēkam, vismazāk tajā kategorijā būs suņi, kas ir domāti sargāšanai, aizsardzībai, tādām lietām. Kad kucēns piedzimst, tad pie audzētāja ir nākamais posms, kad jau visādā veidā tiek socializēts kucēns pie sevis mājās, ir vesela programma no trešās līdz četrpadsmitajai dzīvības dienai, kad kucēnu speciāli trenē ar dažādiem vingrinājumiem jau tik mazā vecumā. Pēc 42 dienām ir atlase. Kucēns nonāk pie kanisterapijas speciālista un iziet pamatpaklausību. Ja mērķauditorija ir seniori, suni sagatavo šai mērķauditorijai, ja ir bērni, tad atkal jāvirza socializācija un darbošanās, lai būtu piemērota bērniem.”
Ingūna ir vēl kādas ierosmes aizsācēja. Tā ir lasītmācīšanas programma bērniem kopā ar suni Valmieras Integrētajā bibliotēkā. Tagad tas jau ieguvis popularitāti arī citviet Latvijā.
Nav jau tā, ka kanisterapija var palīdzēt tikai bērniem. “Kanisterapija būtu noderīga cilvēkiem pēc insultiem, infarktiem, kad jāatjauno iemaņas, kas ir zudušas, jo, ja var atrastu suņus, kas māk ļoti daudz trikus, tad ar to kopīgu veikšanu var attīstīt roku muskulatūru, kaut vai tvērienu, kaut vai karotes noturēšanu. Tad tās lietas nav tik vienmuļas, ir daudz radošāk, emocionālāk.”
Ingūna atzīst, ja, sākot darboties šajā jomā, tā bija brīvā laika aizraušanās, tagad tas viņai ir pamatdarbs, kas dod gandarījumu. “Man visu laiku no bērnības ir bijis sapnis, ka es varētu kopā ar suni strādāt, sapnis ir piepildījies. Patiesībā lielākā daļa no visiem maniem bērnības sapņiem ir piepildījušies, man ir glābšana uz ūdens, par ko es arī ļoti sapņoju, kas tagad paliek arvien populārāks sporta veids, arī cilvēki grib apmācīt suņus. Pateicoties mūsu aktivitātēm, Igaunijā jau ir tik tālu tikuši, ka pludmalē var dežurēt ar suni. Tas suns, kurš nokārtojis eksāmenu, var tur atrasties. Es ceru, ka mēs Latvijā arī kādreiz to varēsim. Kanisterapiju iesākām pareizi, jo Latvijā šobrīd tā ir viena no profesionālākajām, salīdzinot citām Baltijas valstīm.”
Ingūna apmācījusi arī daudzus kanisterapijas speciālistus. Lai arī sākumā kanisterapiju cilvēki uztvēra piesardzīgi, tad šobrīd tā kļūst arvien populārāka un pieprasījums speciāli apmācīto suņu terapijai ir pat ļoti liels.
Aizvadītajos valsts svētkos par savu ieguldījumu kanisterapijas attīstībā, Ingūna Tihomirova saņēma apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis”.
