Padomju varai viņš bija kā dadzis acī – dzimtenes nodevējs, pretpadomju propagandists, spiegs. Mēs šodien Gunāru Astru atceramies kā vienu no spilgtākajiem Latvijas padomju laika brīvības cīnītājiem. 22. oktobrī viņam būtu 90. dzimšanas diena.
Gunāru Astru pieminam un godinām kā brīvības cīnītāju, saucam par disidentu un varoni, bet viņam pašam šāds patoss diez vai būtu paticis. Tā domā viņa jaunākais brālis Leons, kurš Gunāram bijis vistuvākais ģimenes loceklis: abi kopā mitinājās dzīvoklī Rīgas centrā, jo rudeņos un ziemās izbrist tālo ceļu no mājām Lucavsalā uz skolu pilsētas vidū bijis sarežģīti. “Daudzos gadījumos, it īpaši mana brāļa jubilejas gada ietvaros, ļoti daudzi cilvēki uzstājas ar dažādiem tekstiem, kuros tiešām skan šis patoss, šī liekvārdība, tukšvārdība. Tas šķiet ne tikai nevajadzīgi, bet pat kaitinoši. Gunārs tāds nebija, nepavisam nē. Viņš bija stingrs, pārliecināts savos spriedumos, nerunāja to, ko viņš nezināja. Tās lietas, ko viņš pārvaldīja – un viņš ļoti daudz ko pārvaldīja –, par tām viņš stāvēja un krita. Ar savu pārliecības spēku viņš cilvēkus varēja ietekmēt ļoti sekmīgi. Šī īpašība progresēja – jo tālāk, jo vairāk,” saka Leons Astra, Gunāra Astras brālis.
Vēl viena Gunāra Astras īpašība bijusi zinātkāre. Aptvēris, ka padomju vara sabiedrību baro ar dezinformāciju, viņš tiecās noskaidrot patiesību, ļoti daudz lasīja un meklēja uzticamus informācijas avotus ārpus padomju impērijas. Kad viņa rīcībā nonāca jaunas ziņas vai grāmatas, viņš nekavējās ar tām dalīties. Tādēļ par pretpadomju propagandu tika notiesāts, uz 15 gadiem izsūtīts uz pastiprināta režīma labošanas darbu koloniju Sibīrijā. “Gunārs līdz pēdējam brīdim neticēja, ka viņa brīvdomība, šī viņa vēlēšanās dalīties iespaidos, zināšanās ar cilvēkiem novedīs pie tā, ka viņu arestēs un izsūtīs.”
Arī izsūtījumā nopelnīto niecīgo atalgojumu Gunārs Astra tērējis tikai grāmatām, stāsta viņa brālis. Nometnē viņš sastapies ar citiem līdzīgi noskaņotiem ļaudīm, ar kuriem uzturējis kontaktus arī pēc atgriešanās no izsūtījuma un turpināja iesākto. Padomju varai tas nozīmēja, ka Astra ir nelabojams noziedznieks, recidīvists, tāpēc 1988. gadā viņu tiesāja, apcietināja un izsūtīja otrreiz. Pēc fotogrāfijas, kas nelegāli uzņemta apcietinājumā, pieminekli Astram izveidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs. “Tas tika izdarīts slepeni, kamera acīmredzot tika turēta klēpī, tāpēc rakurss ir no apakšas, ar ļoti interesantu skatupunktu. Tāpēc rokas ir priekšā, mazliet pat lielākā proporcijā, nekā tām vajadzētu būt, bet tā arī ir tās fotogrāfijas īpatnība. Ideja balstīta fotogrāfijā: es to sadalīju divās daļās, divos plānos. Pirmais plāns ir rokas, kas tuvāk skatītājam, un otrais ir portrets, vertikālā daļa. Šīs kompozīcijas jēga ir tieši šajās divās dimensijās – garīgajā un materiālajā. Garīgā, vertikālā dimensija ir personība, personības garīgais imperatīvs un spēks, un rokas uz horizontālās virsmas simbolizē šīs pasaules darbus.”
Pieminekli paredzēts novietot skvērā iepretī ieejai Rīgas apgabaltiesā, un tēlnieks cer, ka to izdosies izdarīt līdz 15. decembrim – datumam, kad Augstākajā tiesā Astram piesprieda otro izsūtījumu. Taču - ko Gunārs Astra darītu šodien, ja vēl būtu dzīvs? “Nu, protams, viņu virzītu sabiedriskās aktivitātēs, par to šaubu nav, varbūt arī tīri politiskās aktivitātēs, par to es nešaubos. Bet mēs esam tādi, kā esam. Valdība ir tāda, kādu mēs paši esam ievēlējuši – tas ir viens arguments, kas tiek mests pretī, ja saka: “Kas tie par ļaudīm, kas tā par valdību!”. Es domāju, ja viņš nonāktu tādos horizontos, tādos līmeņos, es nedomāju, ka viņš tur ilgi noturētos. Domāju, ka viņš ar savu taisnprātību, savu pārliecību, savu konsekvenci vienkārši tajā kompānijā stipri neiederētos,” pauž Leons Astra, Gunāra Astras brālis.
Gunārs Astra mira aizdomīgos apstākļos slimnīcā Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā), būdams vien 57 gadus vecs. Taču viņa pēdējais vārds tiesā joprojām atgādina, ka katram no mums ir sirdsapziņa un mugurkauls: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”
